Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Viegli atbalstījusi roku uz brāļa pleca, Sofija lūkojās apkārt. Māja šķita veidota no apļveida istabu virknējuma, kuras gandrīz ne­manāmi pārgāja cita citā. Abiem ejot garām istabām, Sofija uzmeta tām paviršu skatienu, gandrīz visas istabas bija tukšas, un lielākajā daļā no tām grīdas vidū auga garš stumbrs sarkanu mizu. Vidū vienai istabai, kas atradās tālākajā malā un bija daudz lielāka nekā pārējās, bija ovāls baseins. Baseina vidū bija neparasti lielu, baltu ūdensrožu ziedu puduris, piešķirot tam milzīgas, sastingušas acs izskatu. Citā istabā bija tikai koka vēja zvani, iekārti sarkanā koka zaros. Katrs zvanu komplekts bija atšķirīgas formas un izmēra, daži — ar iegravētiem rotājumiem un simboliem, citi — vienkārši. Vēja zvani karājās mierīgi un klusi, līdz Sofija ielūkojās istabā, tad tie lēnām, melodiski, visi vienlaikus sāka zvanīt. To skanējums izklausījās kā attāli čuksti. Sofija saspieda Džoša plecu, cenzdamās pievērst viņa uzmanību, bet viņš tobrīd skatījās taisni uz priekšu koncentrējoties sarauktu pieri.

—  Kur visi pazuduši? — Džošs beidzot ievaicājās.

—   Šeit dzīvo tikai Hekate, — Skataha sacīja. — Veco rases pār­stāvji ir individuālisti.

— Vai daudzi no viņiem joprojām ir dzīvi? — Sofija skaļi prātoja.

Skataha apstājās pie atvērtām durvīm un pagriezās, lai atska­tītos pāri savam plecam.

—   Vairāk, nekā tu vari iedomāties. Lielākā daļa no tiem negrib neko kopēju ar cilvēkiem un reti iznāk ārā no savām individuāla­jām Ēnu valstībām. Citi, tādi kā tumšie Vecie, grib atgriezt senos laikus un, lai tas notiktu, darbojas, izmantodami tādus aģentus kā DI.

—   Un kā ar tevi? — Džošs prasīja. — Vai gribi, lai atgriežas vecie laiki?

—   Es nekad neesmu uzskatījusi tos par dižiem, — viņa sacīja, tad piebilda: — Sevišķi cilvēkiem.

Viņi atrada Nikolasu Fleimelu sēžot ārpusē uz paaugstinātas koka grīdas, kas bija izvietota uz koka zara. Augot horizontāli no koka stumbra, zars bija vismaz desmit pēdu plats un, noliecoties uz leju, atdūrās zemē tuvu pusmēness formas dīķim. Ejot pāri zaram, Sofija paskatījās uz leju un pārsteigta ieraudzīja, ka zem zaļajām zālēm, kas vijās un šūpojās dīķī, augšup lūkojās mazas, gandrīz cilvēkveida sejas plati atvērtām mutēm un acīm. Uz pacēluma ap apaļu galdu bija izvietoti pieci krēsli augstām atzveltnēm, galds bija klāts skaisti izrotātām, izgrebtām koka bļodām, elegantām koka krūzēm un biķeriem. Silta, lielās rikās sagriezta maize un bie­zās šķēlēs sagriezts siers bija sakārtots uz paplātēm, galda vidū bija divas milzīgas bļodas ar augļiem — āboliem, apelsīniem un lieliem ķiršiem. Alķīmiķis ar trīsstūrveida melna akmens plāksnīti, kas at­gādināja ķīli, uzmanīgi mizoja koši zaļu ābolu. Sofija ievēroja, ka viņš mizas bija izkārtojis formās, kas atgādināja burtus.

Skatija veikli ieslīdēja vietā blakus alķīmiķim. — Vai Hekate pie­vienosies mums? — viņa jautāja, paņemdama mizas gabaliņu un košļādama to.

—   Es domāju, ka viņa pārģērbjas pusdienām, — Fleimels sa­cīja, nogriezdams vēl vienu spirālveida mizas gabalu, lai aizvie­totu to, ko košļāja Skatija. Viņš paskatījās pāri galdam uz Sofiju un Džošu. — Apsēdieties, lūdzu. Namamāte mums drīz pievienosies, un tad mēs ēdīsim. Jūs droši vien esat noguruši, — viņš pieme­tināja.

—    Es esmu nogurusi, — Sofija atzinās. Viņa jau labu laiciņu jutās nogurusi un tagad tik tikko varēja noturēt acis vaļā. Meitene bija arī mazliet nobažījusies, saprazdama, ka nogurumu izraisa vietas burvestība, kas barojās no viņas enerģijas.

—  Kad mēs varēsim doties mājās? — Džošs prasīja, negribēdams atzīt, ka arī viņš ir drausmīgi noguris. Pat viņa kauli sāpēja. Viņš jutās tā, it kā būtu saaukstējies.

Nikolass Fleimels nogrieza ābola šķēlīti un iebāza to mutē. — Baidos, ka jūs vēl kādu laiku nevarēsiet atgriezties mājās.

—  Kāpēc? — Džošs strikti noprasīja.

Fleimels nopūtās. Viņš vispirms nolika uz galda akmens ķīli un ābolu, tad — rokas plaukstām uz leju. — Pašreiz nedz Dī, nedz Morigana nezina, kur jūs esat. Un tikai tāpēc jūs un jūsu ģimene ir drošībā.

—   Mūsu ģimenei — Sofija jautāja. Šāda pēkšņa varbūtība, ka viņu mātei vai tēvam varētu draudēt briesmas, izraisīja šausmas. Arī Džošs jutās šokēts.

—   Dī darbosies pamatīgi, — Fleimels sacīja. — Viņš aizsargā tūkstoš gadu senu noslēpumu, un viņš neapstāsies, nogalinot tikai jūs. Ar ikvienu, ko pazināt vai bijāt kontaktā, var notikt negadījums. Baidos, ka pat Bernices "Kafijas tase" tiks nolīdzināta līdz ar zemi… vienkārši tāpēc, ka tu tur kādreiz strādāji. Pat Bernice var aiziet bojā ugunsgrēkā.

—   Bet viņai taču nav nekāda sakara ar to, — Sofija šausmās protestēja.

—  Jā, bet Dī to nezina. Iespējams, viņam tas ir vienaldzīgi. Viņš ilgu laiku strādā tumšajiem Vecajiem, un tagad viņš izturas pret cilvē­kiem tāpat kā tie — gandrīz kā zvēri.

—   Bet mēs nevienam nestāstīsim, ko mēs redzējām, — Džošs iesāka, — un neviens mums arī nenoticētu, — te viņa teikums apsīka.