Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dvīņi sastinga šausmās, nesaprazdami, kas tikko kā bija noticis. Nikolass Fleimels tikai mazliet izkustējās, lai turpinātu griezt un ēst ābolu. Skataha mierīgi iebāza makstī savu dunci un sakrustoja ro­kas. Viņa ātri sacīja kaut ko vecajai sievietei. Sofija un Džošs varēja redzēt kustamies Skatahas lūpas, bet viss, ko viņi spēja sadzirdēt, bija klusa, odam līdzīga sīkšana.

Vecā sieviete neatbildēja. Kad viņa piecēlās un devās projām no galda, viņas seja līdzinājās neizteiksmīgai maskai. Tork Alita ieskāva viņu kā sargi. Šoreiz nedz Fleimels, nedz Skataha nepiecēlās.

Ilgajā klusuma brīdī, kas sekoja, Skataha pieliecās, lai savāktu uz zemes nokritušos augļus un dārzeņus, notīrīja tos un ielika vie­nīgajā nesaplēstajā koka bļodā. Viņa atsāka ēst.

Džošs jau pavēra muti, lai pajautātu to pašu jautājumu, uz ku­ru arī Sofija gribēja dzirdēt atbildi, bet viņa zem galda pastiepās pēc brāļa rokas un saspieda to, apklusinot viņu. Viņa apjauta, ka tikko kā bija noticis kaut kas drausmīgi bīstams un ka tajā kaut kādā vei­dā bija iesaistīts tieši Džošs.

—   Man šķiet, kas tas bija labi, vai ne? — beidzot Skataha ie­minējās.

Fleimels pabeidza ēst ābolu un lapā notīrīja melnā ķīļa malu. — Tas atkarīgs no tā, kā tu definē vārdu labi, — viņš sacīja.

Skataha grauza zaļu burkānu. — Mēs joprojām esam dzīvi un joprojām esam Ēnu valstībā, — viņa sacīja, — varēja būt ļaunāk. Saule riet. Mūsu namamātei nepieciešams miegs, un no rīta viņa būs pavisam cita persona. Iespējams, pat neatcerēsies, kas notika šovakar.

—  Ko tu viņai pateici? — Fleimels jautāja. — Es tā arī nekad ne­esmu iemācījies Veco valodu.

—    Es tikai atgādināju viņai senseno viesmīlības pienākumu un pārliecināju, ka necieņa pret viņu bija bez iepriekšēja nodoma, tikai nezināšanas dēļ un tāpēc tas nav noziegums saskaņā ar Veco likumu.

—    Viņa ir baiļpilna…, — Fleimels nomurmināja, paskatījies milzīgā koka stumbra virzienā. Tork Alita sargus varēja redzēt kus­tamies tā iekšienē, kamēr pats lielākais kuilis palika ārpusē, noblo­ķējis ieeju.

—   Viņa vienmēr ir bailīga, kad tuvojas vakars. Tad viņa ir vis­vieglāk ievainojama, — Skataha paskaidroja.

—  Būtu ļoti jauki, — Sofija pārtrauca, — ja kāds mums tieši pa­teiktu, kas tikko te notika. — Viņa necieta, ka pieaugušie runā savā starpā, ignorēdami bērnu klātbūtni. Un tieši tas pašreiz notika.

Skataha pasmaidīja, un pēkšņi viņas vampīra zobi izskatījās drausmīgi gari. — Tavs dvīņubrālis pamanījās aizvainot Veco rasi un bija ļoti tuvu tam, lai šā nozieguma dēļ pārvērstos zaļās gļotās.

Džošs papurināja galvu. — Bet es neko tādu nepateicu, — viņš protestēja. Viņš paskatījās uz māsu, meklēdams atbalstu, vienlaikus ātri pārdomājot savu sarunu ar veco sievieti. — Viss, ko es pateicu, bija tas, ka viņas meita vai mazmeita apsolīja mums palīdzēt.

Skataha klusi iesmējās. — Nav nekādas meitas vai mazmeitas. Pieaugusī sieviete, kuru jūs redzējāt šo pēcpusdienu, bija Hekate. Vecā sieviete, kuru jūs redzējāt šovakar, arī bija Hekate, un no rīta jūs satiksiet jaunu meiteni, kas arī būs Hekate.

—  Dieviete ar trim sejām, — Fleimels atgādināja dvīņiem.

—  Hekate ir sodīta, viņa noveco dienas laikā. Jaunava no rīta, matrona pēcpusdienā un vecene vakarā. Viņa ir ārkārtīgi jūtīga at­tiecībā uz savu vecumu.

Džošs smagi norija siekalas. — Es to nezināju.

—   Nav cita iemesla kā vien tava nezināšana, kāpēc tu varētu tikts nogalināts… vai pat vēl ļaunāk.

—   Bet ko tu izdarīji galdam? — Sofija jautāja. Viņa paskatījās uz sabojāto apaļo galdu: vietā, kur Skatija bija ietriekusi savu nazi, tas bija pāršķēlies uz pusēm. Koks abās šķēluma pusēs izskatījās sauss un putekļveidīgs.

—  Dzelzs, — Skatija vienkārši sacīja.

—  Viens no pārsteidzošajiem mākslīgā metāla efektiem, — Flei­mels paskaidroja, — tam piemīt spēja likvidēt pat visspēcīgāko burvestību. Dzelzs izgatavošanas atklājums patiesībā bija vēstnesis Veco rases valdīšanas beigām. — Viņš pacēla uz augšu melno akmens ķīli. — Tāpēc es lietoju šo te. Vecie kļūst nervozi dzelzs klātbūtnē.

—  Bet tu nēsā dzelzi, — Sofija sacīja Skatijai.

—  Es esmu no Nākamās paaudzes — ne gluži tik tīra Vecā kā He­kate. Es spēju atrasties dzelzs tuvumā.

Džošs nolaizīja sausās lūpas. Viņš joprojām atcerējās zaļo gaismu dūcam Hekates plaukstās. — Kad tu sacīji — pārvērstu za­ļās gļotās —, tu taču patiesībā negribēji sacīt…

Skataha pamāja. — Lipīgas zaļas gļotas. Gaužām pretīgas. Un, cik es saprotu, upurim kādu mirkli vēl saglabājas kaut kāda apziņa. — Viņa paskatījās uz Fleimelu. — Es nevaru atcerēties pēdējo personu, kas saticies ar kadu no Vecajiem un vel joprojām ir dzīvs, vai tu vari?

Fleimels piecēlās. — Cerēsim, ka viņa no rīta neko neatcerē­sies. Tagad mazliet atpūtieties, — viņš sacīja dvīņiem. — Rīt būs gara diena.

—  Kāpēc? — Sofija un Džošs vienlaikus jautāja.

—  Jo rīt, es ceru, varēšu pārliecināt Hekati atmodināt jūsu ma­ģisko potenciālu. Ja jums izdosies izdzīvot nākamajās dienās, tad es jūs iemācīšu, kā kļūt par burvjiem.

18. NODALA