Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Visās senās burvestību grāmatās bija uzskaitīti četri burvju elementi: Gaiss, Ūdens, Zeme un Uguns. Bet gadsimtiem ilgajās studijās Nikolass bija atklājis, ka patiesībā eksistē pieci burvju ele­menti, taču piektā noslēpums bija minēts tikai Kodeksā… un tas bija viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Dī un tumšie Vecie, ar ko viņš sadarbojās, gribēja iegūt Kodeksu. Dabūjot to sev, tie spētu paši kon­trolēt laiku.

Blakus Perenelei Nikolass Fleimels lielāko daļu sava mūža bija veltījis elementu enerģijas studijām. Kamēr Perija bija trenējusi sevi dažādos burvestības veidos, viņam bija citas intereses, tās balstījās uz Kodeksa formulām un teorēmām. Tieši tas veidoja pamatu viņa alķīmijas studijām, kas bija zinātnes veids. Izmantojot formulas, viņš bija iemācījies, kā parastu metālu pārvērst zeltā un ogles — dimantos, bet šajos procesos burvestība tika izmantota ļoti maz. Tiesa, tā bija ārkārtīgi sarežģīta formula un prasīja mēnešiem ilgu sagatavošanos, bet process pats par sevi bija gandrīz līdz smieklī­gumam vienkāršs. Kādu dienu viņš bija nabags, nākamajā bagātāks nekā vistrakākajos sapņos. Uzklausījis Perijas padomu, viņš nodibi­nāja slimnīcas, bērnunamus un atvēra skolas savā dzimtajā Parīzē. Tie bija labi laiki… nē, pat vairāk nekā labi — tie bija lieliski laiki. Dzīve tad bija daudz vienkāršāka. Viņi neko nezināja par Veco rasi, vēl pat nenojauta par to mazo tumšo zināšanu daļiņu, ko saturēja Kodekss.

Pēdējos gados Nikolass dažreiz pamodās nakts visklusākajās stundas ar vienu vienīgu domu, kas atkal un atkal atgriezās: ja viņš tad būtu zinājis par Kodeksu to, ko zina tagad, vai viņš būtu turpinājis filozofu akmens meklējumus? Sī izziņas taka viņu nenovēršami no­veda pie kontakta ar Veco rasi — sevišķi ar tumšajiem Vecajiem — tā ieveda viņa dzīvē doktoru Džonu Dī. Tā bija piespiedusi Periju un viņu notēlot savu nāvi un bēgt no Parīzes, un nenovēršami pavadīt piecsimt gadus slēpjoties. Bet Kodeksa izzināšana bija arī viņus pa­darījusi nemirstīgus. Lielāko daļu nakšu viņš atbildēja: — Jā. — Pat zinot visu, ko tagad zināja, viņš joprojām būtu turpinājis savas stu­dijas un kļuvis alķīmiķis.

Bet gadījumi, kad atbilde būtu nē, bija pavisam reti, kā šodiena… Tagad viņš bija tuvu tam, ka var pazaudēt Pereneli, iespējams, arī nevainīgo dvīņu dzīvības, pat ne tik nevainīgās Skatahas dzīvību, lai gan viņu nebūs viegli nogalināt, — un vēl palika iespēja, ka viņš būs nolēmis zemi iznīcībai.

Nikolass sajuta aukstumu no šīs domas vien. Ābrahama Grāmata bija pārpilna ar visu to, ko viņš sākumā bija uztvēris par stāstiem, leģendām, mītiem un pasakām. Gadsimtu gaitā viņa paša pētījumi bija atklājuši, ka visi stāsti ir patiesi, visas pasakas veidotas uz fak­tiem, un viņš sāka ticēt, ka leģendas un mīti ir vienkārši pārskats par reālām būtnēm un patiesiem notikumiem.

Veco rase eksistēja.

Tās bija būtnes, kas izskatījās kā cilvēki — un kam dažreiz piemita dievu spēks. Tie bija valdījuši uz zemes desmitiem tūkstošu gadu, pirms parādījās būtnes, ko sauca par cilvēkveidīgajiem. Pirmie primitīvie cilvēki pielūdza Veco rasi kā dievus un dēmonus, un, paaudzei nomainot paaudzi, veidojās visa mitoloģija un ticību sistēmas, kuru pamatā bija Veco indivīds vai to grupa. Eksistēja gan Grieķijas, gan Ēģiptes, šumeru, asīriešu, tolteku un ķeltu dievi un dievietes. Tie atšķīrās, tomēr tie bija vieni un tie paši Vecie, tikai saukti dažādos vārdos,

Veco rase dalījās divās grupās: tie, kuri strādāja ar cilvēkiem, un tie, kuri pret tiem izturējās nedaudz labāk kā pret vergiem — un dažos gadījumos pat kā pret barību. Vecie cīnījās cits ar citu, cīņas dažkārt ilga gadsimtiem. Parasti cilvēki cīnījās kāda pusē, un to varoņdarbi ir attēloti daudzās slavenās leģendās, kā Gilgamešs un Kučuleins, Atlass un Hipolits, Beovulfs un lija Muromietis.

Beidzot, kad kļuva skaidrs, ka tie var iznīcināt planētu, noslē­pumainais Ābrahams, izmantodams varenu burvju vārdu krājumu, piespieda visu Veco rasi — pat tos, kas atbalstīja cilvēkus — pazust no zemes. Lielākā daļa bija līdzīgi Hekatei un aizgāja labprātīgi, apmetās Ēnu valstībā, ko paši izveidoja, un pēc tam reti vai vispār nemaz nekontaktējās ar cilvēkiem. Turpretī citi, piemēram, Mori­gana, lai gan kļuvusi daudz vājāka, turpināja klīst pa cilvēku pasauli un darīja visu, lai atjaunotu vecos laikus. Savukārt citi, kā Skataha, joprojām turpināja anonīmi dzīvot starp cilvēkiem. Visbeidzot Fleimels sāka saprast, ka tieši Kodekss, kas saturēja burvju vārdus, bija aizdzinis Veco rasi no šīs pasaules uz Ēnu valstību, kā arī saturēja tos burvju vārdus, kas ļautu tiem atgriezties.

Ja tumšie Vecie atgriezīsies, tad divdesmit pirmā gadsimta civili­zācija tiks aizslaucīta dažu stundu laikā, kamēr dieviem līdzīgās būtnes cīnīsies savā starpā. Tā tas ir noticis jau agrāk: mitoloģija un vēsture atspoguļo šo notikumu kā Lielos plūdus.

Tagad Dī ir dabūjis Grāmatu. Viss, ko viņam vēl vajadzēja — bija šīs divas lapas, kuras Fleimels sajuta pie savas miesas. Un Nikolass