Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Atjautīgi, — Sofija sacīja. Džošs bija atstājis uz viņu iespaidu. Džošs atskatījās pār plecu un nosmīnēja. — Es jau teicu, ka

tās videospēles nav veltīgs laika patēriņš. Vienīgais veids, kā neapmaldīties labirintā, ir ievērot zīmes kā ornamentu uz sienām un griestiem un uzmanīgi sekot, raugoties, kur likt kāju, lai varētu atgriezties, ja tas nepieciešams.— Viņš izgāja gaitenī. — Un, ja man ir taisnība, tad galvenajām durvīm jābūt… šeit! — viņš triumfā no­beidza.

Dvīņi metās pāri plašam klajumam, kas atradās milzīgās koka mājas priekšā, un devās pa aleju, kas veda uz mašīnu. Lai gan bija iestājusies nakts, viņiem nebija nekādu problēmu ar redzēšanu. Mēness karājās spilgts un zems, un debesis bija pilnas ar milzīgu skaitu spožu zvaigžņu, kas kopā ar virpuļojošu sudrabainu putekļu joslu augstu debesīs deva naktij savdabīgu pelēcīgu luminiscenci. Vienīgi ēnas palika melnas — kā piķis.

Lai arī nebija auksts, Sofija trīcēja; nakts šķita nepareiza. Džošs novilka savu jaku ar kapuci un aplika to ap māsas pleciem.

—     Zvaigznes ir citādas, — Sofija nomurmināja. — Tās ir tik spilgtas.

Atliekdama galvu, viņa vērās augšup debesīs, mēģinādama ko saskatīt caur Igdrasila zariem. — Es neredzu Lielos Greizos Ratus, Polārzvaigznes arī nav.

—    Vakar nebija nekāda mēness, — Džošs sacīja, pamādams tur, kur milzīgs un dzeltens mēness pacēlās pāri koku galotnēm.

—    Mūsu pasaulē nebija mēness, — viņš drūmi piebilda.

Sofija cieši vērās mēnesī. Tajā bija kaut kas… kaut kas nepareizs. Sofija mēģināja saskatīt pazīstamos krāterus, tad pēkšņi sajuta saraujamies vēderu un visu atskārta. Viņas roka, norādot uz augšu, trīcēja. — Tas nav mūsu mēness!

Džošs cieši skatījās, piemiedzis acis spilgtajā gaismā. Un sa­skatīja, par ko runāja māsa. — Virsma ir… citāda… gludāka, — viņš klusi sacīja. — Kur ir krāteri? Es neredzu Keplera, Kopernika un pat Taiho krāteri.

—   Džoš, — Sofija aši sacīja, — es domāju, ka mēs skatāmies nakts debesīs, kādas tās bija pirms tūkstoš gadiem, iespējams, pirms simttūkstoš gadiem. Sofija atkal atlieca galvu un paskatījās uz augšu. Džošs pārsteigts pamanīja, ka mēness gaisma māsas sejai vieš skeletveida izskatu, un viņš apjucis ātri novērsās. Viņš vienmēr bija juties tuvs savai māsai, bet šīs pēdējās pāris stundas bija likušas viņam atģist, cik patiesībā svarīga viņam ir māsa.

—    Vai Skataha neteica, ka Hekate ir izveidojusi savu Ēnu valstību? — Džošs vaicāja. — Es lieku galvu ķīlā, ka tā ir veidota pēc tās pasaules parauga, kuru viņa atceras.

—  Tātad šīs nakts debesis un mēness ir tāds, kāds tas bija pirms tūkstoš gadiem, — Sofija sacīja godbijīgi. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu līdzi digitālā kamera, lai iemūžinātu vienreizējo, gludo mē­ness virsmas izskatu.

Dvīņi skatījās debesīs, tad pāri mēness virsmai pazibēja ēna, kas varēja būt putns… izņemot to, ka spārnu atvērums bija pārāk plats un nevienam putnam nebija ne čūskveida kakls, ne aste.

Džošs saķēra māsas roku un vilka viņu uz mašīnas pusi. — Es patiešām sāku ienīst šo vietu, — viņš norūca.

Džips atradās tur, kur viņi bija to pametuši, taciņas vidū. Mē­ness lēja dzeltenu gaismu pāri ieplīsušajam priekšējam stiklam, atlūzas saplaisājušajā virsmā veidoja ēnas. Spožā gaisma arī lie­liski izcēla skrambas un švīkas auto virsbūvē. Jumts bija kā sapunktots — simtiem mazu caurumiņu, ko putni bija izknābājuši cauri metālam. Aizmugurējā loga tīrītājs karājās gumijas sloksnē, un abu sānu spoguļu nebija vispār.

Dvīņi klusējot aplūkoja džipu, pilnībā apjauzdami putnu uz­brukuma nopietnību. Sofija ar pirkstu pārvilka pāri daudzajām skrambām uz sānu loga pasažieru pusē. Šie daži milimetri stikla bija viss, kas aizsargāja viņu no putnu asajiem knābjiem un nagiem.

—  Ejam, — Džošs sacīja, atraujot vaļā durvis un ieslīdot vadītāja vietā. Atslēgas bija tur, kur viņš tās bija atstājis, aizdedzē.

—   Es jūtos nedaudz slikti, bēgot projām no Nikolasa un Ska­tijas, neko viņiem nepasakot, — Sofija sacīja, atvērdama durvis un kāpjot iekšā. Bet nemirstīgajam alķīmiķim un Kareivei būs labāk bez viņiem, viņa nodomāja. Viņi spēja vairāk, nekā aizstāvēt sevi, un pēdējais, kas tiem nepieciešams, bija divi pusaudži, kas tikai aiz­kavētu viņus.

—  Mēs atvainosimies, ja kādreiz atkal satiksim viņus, — Džošs sacīja, pie sevis nodomādams, ka būs ļoti laimīgs nekad tos vairs neredzēt. Spēlējot videospēles, viss bija jauki un labi. Kad tevi spēlē nogalina, tu vienkārši sāc no sākuma. Šajā Ēnu valstībā tomēr nebija nekādas otrās iespējas un bija daudz veidu, kā nomirt.

—  Vai tu zini, kā tikt ārā no šejienes? — Sofija jautāja.

—   Protams. — Brālis pasmaidīja, un mēnessgaismā zobi balti atspīdēja. — Mēs brauksim atpakaļgaitā. Un es neapstāšos nekādā gadījumā.

Džošs pagrieza aizdedzes atslēgu. Atskanēja metālisks klikšķis un gaudojoša skaņa, kas ātri izgaisa klusumā. Viņš atkal pagrieza atslēgti. Šoreiz bija tikai klikšķis.

—  Džoš…? — Sofija iesāka.