Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Tas aizņēma tikai mirkli, lai saprastu, kas noticis. — Akumu­lators ir tukšs. Iespējams, to iztukšojis tas pats spēks, kas iztukšoja mūsu mobilos telefonus, — Džošs nomurmināja. Viņš apmetās apkārt savā vietā un paskatījās pa ieplīsušo aizmugures logu. — Paskaties, mēs braucām lejā pa šo taku, kas ir aiz mums, mēs nepagriezām ies ne pa labi, ne pa kreisi. Mēģināsim bēgt pa to. Ko tu par to domā? — Viņš atkal pagriezās, lai paskatītos uz māsu, bet viņa cieši raudzījās cauri priekšējam stiklam. — Tu pat neklau­sies manī.

Sofija pastiepās, lai ar rokām saņemtu sava dvīņu brāļa seju un pagrieztu to pret priekšējo stiklu. Viņš paskatījās, samirkšķināja acis, skaļi norija siekalas, tad pasniedzās un nospieda durvju slē­dzenes pogas. — Ko tagad? — viņš jautāja.

Pieplacis zemei, tieši viņu priekšā bija radījums, kas nebija nedz putns, nedz čūska, bet kaut kas starp tiem abiem. Tas bija maza bērna augumā. Mēness izraibināja tā čūskveida ķermeni un vāji spīdēja caur izplestajiem sikspārņveida spārniem, smalkie kauli un vēnas izcēlās ar savu melno krāsu. Kāju asie nagi bija dziļi iegrimuši mīkstajā zemē, un garā aste šaustījās šurp turp. Bet tā bija galva, kas piesaistīja viņu uzmanību. Galvaskauss bija garš un šaurs, acis milzīgas un apaļas, un atvērtā mute pilna simtiem sīku zobu. Galva vispirms pieliecās uz vienu, tad uz otru, tad mute spēji atvērās un aizvērās. Radījums palēca tuvāk mašīnai.

Aiz tā bija jaušama kāda kustība, un otrs radījums, pat lielāks nekā pirmais, nolaidās no naksnīgajām debesīm. Tas sakļāva spār­nus, nostājās taisni, pagriezis savu derdzīgo galvu tieši pret auto.

—  Varbūt tie ir veģetārieši, — Džošs prātoja. Pārliecies pāri va­dītāja sēdeklim, viņš rakājās auto auzmugurē, meklēdams kaut ko, ko varētu izmantot kā ieroci.

—  Ne pret šādiem zobiem, — Sofija drūmi sacīja. — Es domāju, ka tie ir pterozauri, — viņa teica, atcerēdamās milzīgo skeletu, ko bija redzējusi Teksasas Dabas zinātņu centrā.

—   Kā pterodaktils? — Džošs jautāja, aizgriezdamies. Viņš pa to laiku bija atradis mazu ugunsdzēšamo aparātu.

—  Pterozauri ir vecāki, — Sofija paskaidroja.

Trešais pterozaurs nolaidās no naksnīgajām debesīm, un kā trīs salīkuši vīri radījumi virzījās uz auto pusi.

—  Mums laikam vajadzēja palikt kokā, — Sofija nomurmināja. Viņi taču tika brīdināti. Palikt savās istabās, neatstāt tās… un pēc visa, ko jau bija pieredzējuši, viņiem vajadzēja noprast, ka Hekates Ēnu valstība naktī ir bīstama un baisa vieta. Tagad viņiem nācās saskarties ar radījumiem no krīta perioda.

Džošs atvēra muti, lai atbildētu, tad atkal to aizvēra. Viņš atrāva drošības slēdzi ugunsdzēšamajam aparātam, lai gan nebija drošs, kas varētu notikt, ja atbrīvotu gāzes slēdzi.

Visi treji arhaiskie radījumi sakustējās un pašķīrās. Viens vir­zījās uz mašīnu no priekšpuses, pārējie divi — vadītāja un pasažieru logu virzienā.

—   Es vēlos, kaut tagad zinātu kādu burvestību, — Sofija dru­džaini sacīja. Viņa juta, kā sirds dauzās krūškurvī, un mēle šķita kļuvusi pārlieku gara. Viņai trūka elpas un nedaudz reiba galva.

Lielākais pterozaurs pārliecās pāri auto pārsegam, atbalstījis sa­vus lielos spārnus pret saskrambāto metālu. Garā čūskveida galva šāvās uz priekšu, lai ieskatītos auto iekšienē, tad lēni pagriezās no Sofijas uz Džoša pusi, tad atpakaļ uz Sofiju. Tādā tuvumā mute izskatījās milzīga, bet zobu skaits bezgalīgs.

Džošs pielika ugunsdzēšamā aparāta sprauslu pret vienu no daudzajiem caurumiem priekšējā stiklā un nomērķēja uz pterozauru. Viņa acis šaudījās no kreisās puses uz labo, vērodamas abus tuvojošos radījumus, rokas svīda tik drausmīgi, ka bija grūti noturēt aparātu.

—  Džoš, — Sofija čukstēja, — dari kaut ko. Dari kaut ko tagad!

—  Varbūt gāze ugundzēšamajā aparātā nobiedēs tos un aizdzīs projām, — Džošs atbildēja, arī neapzināti pazeminādams balsi līdz čukstam. — Varbūt noindēs tos vai kaut ko…

—   Un kālab tu to gribi darīt? — Pterozaurs atlieca galvu, lai pa­skatītos uz Džošu, mute kustējās, zobi spīdēja. Vārdi sastāvēja no paukšķiem un pauzēm, bet valoda bija angļu, — Mēs neesam jūsu ienaidnieki.

20. NODALA

Pat Bcl Air, Losandželosas rajonam, slavenam ar saviem ekstravagantajiemīpašumiem, šī māja bija izcila. Plaša un izpletusies, celta no tīra travertīna marmora un pieejama, tikai izmantojot privāto ceļu, tā aizņēma sešdesmit akru zemes, ko apjoza divpadsmit pēdu augsta siena, uz kuras vēl bija elektriskais žogs. Doktoram Džonam Dī bija jāgaida desmit minūtes ārpusē pie aizvērtajiem vārtiem, kamēr bruņoti apsargi pārbaudīja viņa identitāti un cits sargs pār­baudīja katru viņa auto collu, pat noskenēja tā apakšu ar mazu ka­meru. Dī nopriecājās, ka bija izvēlējies komerciālo limuzīnu servisu ar īstu šoferi, viņš nebija drošs, ka sargi būtu pieņēmuši no dubļiem veidoto Golemu.