Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Fleimels skaidri zināja, ka DI un Moriganu nekas neapstādinās, lai iegūtu šīs lapas.

Fleimels nokāra galvu, viņš vienkārši nezināja, ko darīt. Viņš ļoti vēlējās, kaut Perenele būtu kopā ar viņu, jo Perijai droši vien būtu padomā kāds plāns.

Uz ūdens virsmas pārsprāga burbulis. — Kundze lūdza man jums pateikt… — Cits burbulis nopaukšķēja un pārsprāga. — Ka viņa ir sveika un vesela.

Fleimels spēji atrāvās no dīķa. No ūdens virsmas cēlās miglas kūlis, maziem burbulīšiem paukšķot un blīkšķot. No miglas vāla sāka veidoties forma, turklāt — pārsteidzoša forma: vecāks vīrietis apsardzes sarga uniformā. Veidols lidinājās, vibrēja un ņirbēja virs dīķa. Vēlā vakara saule spīdēja caur ūdens pilēm, vēršot katru no tām spožas gaismas varavīksnē.

—  Vai tu esi spoks? — Nikolass jautāja.

—  Jā, kungs, esmu. Vai arī biju līdz tam brīdim, kad Fleimelas kundze mani atbrīvoja.

—  Tu pazīsti mani? — Nikolass Fleimels jautāja. Viņš ātri prā­toja, vai tas varētu būt Dī triks, bet tad atmeta šo ideju: burvis bija spēcīgs, bet tam nebija nekādu izredžu iekļūt Hekates nocietinā­jumos.

Migla sakustējās un sabiezēja. — Jā, kungs, man šķiet, ka jā. Jūs esat Nikolass Fleimels, alķīmiķis. Fleimelas kundze lūdza mani sameklēt jūs. Viņa domāja, ka es varētu jūs atrast šeit, šajā konkrētajā Ēnu valstībā. Viņa noklausījās, ka Dī pieminēja, ka jūs esat šeit.

—  Vai viņa ir sveika un vesela? — Fleimels dedzīgi jautāja.

—  Jā gan. Mazais vīrs, kuru dēvē par Džonu Dī, ir nobijies no viņas, tomēr otra sieviete ne.

—  Kas ir otra sieviete?

—  Gara auguma sieviete, kas valkā melnu spalvu mēteli.

—  Morigana, — Fleimels drūmi sacīja.

—  Jā, un tāda ir ziņa… — No dīķa izšāvās zivs, un vīrieša ap­veids pārvērtās tūkstoš ūdens pilienos, kas sastinga gaisā katrs kā maziņa puzles daļiņa, kas kopā veidoja spoku. — Fleimelas kundze sacīja, ka jums jādodas projām… nekavējoties. Vārnu dieviete pulcē spēkus, lai iebruktu Ēnu valstībā.

—   Viņa to nespēs. Viņa ir Nākamā paaudze, viņai nepietiks spēka.

Zivs izlēca atkal, izklīdinot ūdens pilienus, un spoka balss aiz­slīdēja pār dīķi, pārvērtās čukstā, kas kļuva klusāks ar katru pār­sprāgstošo burbuli.

—  Fleimelas kundze lika man pateikt, ka Vārnu dieviete nolē­musi atmodināt Bastetu.

19.NODAĻA

Skataha stāvēja pie Sofijas istabas durvīm un ar savām zāles za­ļuma acīm lūkojās uz dvīņiem. — Atpūtieties, — viņa sacīja, atkār­todama Fleimela padomu. — Palieciet savās istabās, — viņa pie­bilda. — Iespējams, ka ārā dzirdēsiet savādas skaņas, ignorējiet tās. Jūs būsiet pilnīgā drošībā tik ilgi, cik paliksiet šajās sienās.

—  Kāda veida skaņas? — Džošs jautāja. Spēcīgā iztēle viņu bija novedusi līdz absurdām bailēm, piemēram, viņš sāka nožēlot visas tās stundas, ko bija pavadījis, spēlējot Doom un Quakc.

Skataha kādu brīdi padomāja. — Kliedzienus, iespējams. Dzīv­nieku rēcienus. Nu, un smieklus. — Viņa pasmaidīja. — Un ticiet man, jūs negribēsiet uzzināt, kas smejas, — viņa sacīja un ar ironijas pieskaņu piebilda: — Guliet cieši.

Džošs Ņūmens pagaidīja, līdz Skataha bija pazudusi aiz gaiteņa līkuma, iekams vērsās pie māsas. — Mums jātiek no šejienes ārā.

Sofija iekodās apakšlūpā, turklāt pietiekami spēcīgi, lai atstātu tur abu priekšzobu nospiedumus, un tad pamāja. — Es domāju par to pašu.

—   Man šķiet, ka esam iepinušies diezgan lielās briesmās, — Džošs steigšus piebilda.

Sofija atkal pamāja. Šajā pēcpusdienā notikumi attīstījās tik ātri, ka viņai tik tikko pietika laika ievilkt elpu. Vienā brīdī viņa strādāja kafijas veikalā, nākamajā — traucās pa Sanfrancisko kopā ar cilvēku, kas apgalvoja, ka ir sešsimt gadu vecs alķīmiķis, un meiteni, kura neizskatījās vecāka par viņu, bet par kuru Fleimels zvērēja, ka tā ir divarpus tūkstoš gadu veca sieviete — Jaunava

Kareive. Un vampīre. — Es meklēju apslēptas kameras, — Sofija murmināja, aplūkodama istabu.

—   Kameras? — Džošs pārsteigts vaicāja. Viņš uzreiz uztvēra dvīņumāsas domas. — Tu domā apslēptās kameras? — Tagad Džo­šam kļuva neērti. Viņš samulsa un juta, ka nosarkst: ja nu viņš pamanījies izskatīties kā muļķis visas plašās nācijas priekšā? Tad viņš nekad vairs nevarēs rādīt savu seju skolā. Džošs izpētīja visus istabas stūrus, meklēdams kameras. Parasti tās mēdza paslēpt aiz spoguļiem. Šajā istabā nebija spoguļu, bet Džošs zināja, ka tas vēl neko nenozīmē, jaunās paaudzes kameras bija tik mazas, ka fak­tiski bija neredzamas. Prātā iešāvās pēkšņa doma. — Un kā ar put­niem?

Sofija vēlreiz pamāja. — Es visu laiku domās atgriežos pie put­niem. Viss pārējais varētu būt specefekti: torkaltieši — dresēti dzīv­nieki, bet cilvēki ietērpti speciāli veidotos tērpos kā protēzēs — kā bija Skatahas cīņu mākslas skolā. Tie visi varētu būt kaut kādi efekti, un žurkas arī varētu būt dresētas. Bet putni — to bija pārāk daudz, un tie izārdīja mašīnu līdz driskām. — Putni bija tie, kas beidzot Sofiju bija pārliecinājuši, ka viņai un Džošam draud patiesas bries­mas… jo, ja šie putni bija īsti, tad viss pārējais arī bija īsts.