Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Nikolass Fleimels noskatījās, kā Sofija un Džošs sekoja Skatahai kokā. Tikai kad aiz viņiem aizvērās durvis, viņa bezkrāsainās acis nodeva uztraukumu. Tas bija tik tuvu: viens sirds puksts vai divi, un Hekate būtu pārvērtusi Džošu burbuļojošā šķidrumā. Viņš ne­bija pārliecināts, vai viņa spētu atgriezt viņu nākamajā rītā, kad būtu savā meitenes veidolā. Viņam jādabū dvīņi projām no viņas, iekams tie savas nezināšanas dēļ nav iekūlušies nelaimē.

Fleimels devās prom no sabojātā galda pa slīpo koka zaru lejā uz dīķi. Viņš nokāpa no zara uz šauras nebruģētas takas. Tur dub­ļos bija milzums ieminumu — dažas bija kuiļu pēdas, citas vairāk līdzinājās cilvēku pēdām… un dažas bija pavisam savādas — abu krustojums. Viņš zināja, ka tiek izsekots, bet tieši šajā brīdī viņu izsekoja būtnes, kuras viņš nevarēja redzēt, un viņš nojauta, ka tor­kaltieši, iespējams, bija Hekates sargu niecīgākā daļa.

Pieliecies pie ūdens, viņš dziļi ievilka elpu un uz mirkli ļāvās atpūtai. Patiesībā šī bija viena no piedzīvojumiem visbagātākajām dienām viņa garajā dzīvē, un nu viņš jutās noguris.

No tā mirkļa, kad Dī nolaupīja Periju un Kodeksu un bija parādī­jušies dvīņi, Fleimels zināja, ka viens no pirmajiem pareģojumiem, ko viņš bija lasījis Grāmatā pirms piecsimt gadiem, bija sācis pie­pildīties.

— "Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss."

Kodekss bija pilns ar mistiskām frāzēm un nesaprotamiem iztei­cieniem. Lielākā daļa no tiem attiecās uz Danu Tālis, senās Veco rases dzimtenes pilnīgu iznīcību, bet tur bija arī virkne pareģojumu, kam bija sakars ar tumšo Veco atgriešanos, ar cilvēku rases izpostīšanu un paverdzināšanu.

—  "Atnāks laiks, kad Grāmata tiks paņemta…"

Labi, tas bija diezgan skaidrs.

—  "…Un karalienes cilvēks ir Vārnas sabiedrotais…"

Tas attiecās uz doktoru Džonu Dī. Viņš savulaik bijis karalienes Elizabetes personiskais mags. Un Vārna nepārprotami bija Vārnu dieviete.

—  "Un tad Vecais iznāks ārā no ēnas…"

Fleimels zināja, ka Dī jau gadsimtiem kalpo tumšajiem Vecajiem, lai tie varētu atgriezties. Viņš bija dzirdējis neapstiprinātas ziņas, ka arvien vairāk un vairāk tumšo Veco bija pametuši savas Ēnu valstības un atkal sākuši pētīt cilvēku pasauli.

—   "…Un nemirstīgajam jāapmāca mirstīgais. Lai divi, kas ir viens, kļūst par vienu, kas ir viss."

Nikolass Fleimels bija pareģojuma nemirstīgais. Viņš bija par to pārliecināts. Dvīņi — "divi, kas ir viens" — droši vien ir mirstī­gais, kam nepieciešama mācība. Bet viņam nebija ne jausmas, ko nozīmēja pēdējā frāze: "viens, kas ir viss".

Apstākļu sakritības dēļ dvīņi tagad bija viņa aprūpē, viņš bija atbildīgs, lai nekas ļauns ar tiem neatgadītos, sevišķi tagad, kad viņš ticēja, ka abiem lemta nozīmīga loma karā pret tumšajiem Vecajiem. Nikolass zināja, ka atvest Džošu un Sofiju pie Trejseju dievietes bija drausmīgs risks — sevišķi Skatahas sabiedrībā. Kareives naids pret dievieti bija daudz senāks nekā lielākā daļa civilizāciju. Hekate bija viena no bīstamākajām Vecajām. Neaptverami spēcīga, turklāt viena no viņas daudzajām prasmēm ļāva viņai atmodināt maģisko spēku, kas eksistēja katrā jūtīgā būtnē. Tomēr, kā daudziem Vecajiem, viņas pārvērtības bija saistītas ar Saules un Mēness cikliem. Viņa nove­coja dienas laikā un pavisam nomira, kad norietēja Saule, bet ar saullēktu atdzima kā jauna sieviete. Šī savādā iezīme aptumšoja un iespaidoja viņas domāšanu, un dažreiz, kā tas bija atgadījies agrāk, vecākā Hekate aizmirsa sevis pašas — jaunākās — dotos solījumus. Fleimels cerēja, ka spēs saprasties ar Hekati — jaunavu no rīta un pārliecināt viņu atmodināt dvīņu ārkārtējo potenciālu.

Alķīmiķis zināja, ka ikvienam piemīt maģiskas spējas. Ja reiz tās atdzimst dzīvei, tās turpina pastiprināties un kļūst ļoti spēcī­gas. Dažreiz — ļoti reti — bērni pēkšņi demonstrē ārkārtējas spē­jas, parasti tā ir telepātija vai telekinēze, vai abas kopā. Daži bērni, saprazdami, kas notiek, pamanās kontrolēt savu pieaugušo spēku, kamēr citi nekad tā arī īsti to nesaprot. Paliekot bez virzības un kontroles, maģiskā enerģija izstarojas no bērniem viļņu veidā, daž­kārt pārbīdot mēbeles, nogāžot cilvēkus zemē, atstājot uz sienām un griestiem zīmes. Tās bieži vien uzskata par poltergeistu aktivitā­tēm. Fleimels zināja, ja Hekate atmodinās dvīņu snaudošos burvju spēkus, tad viņš varēs izmantot to, ko bija iemācījies sešsimt izziņas gados, lai attīstītu viņu spējas. Viņš ne tikai iedotu tiem līdzekļus sevis aizsargāšanai, bet arī varētu abus sākt gatavot tam, kas viņus sagaida nākotnē.

Joprojām pieliecies pie dīķa, viņš cieši vērās zaļās nokrāsas ūdenī. Sarkanas un baltas karpas kustējās tieši zem ūdens virsmas, bet dziļāk cilvēkveida sejas skatījās uz augšu milzīgām, tukšām acīm, asiem adatveidu zobiem pilnām mutēm. Fleimels nolēma ne­riskēt un nebāzt pirkstus ūdenī.