Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—    Un, ja mēs nevienam nestāstīsim, tad neviens nekad ne­uzzinās, — Sofija sacīja. — Mēs nekad vairs par to nerunāsim. Dī nekad mūs neatradīs. — Un jau tad, kad vārdi bija izskanējuši, viņa saprata, cik situācija bezcerīga. Viņa un Džošs bija nokļuvuši lamatās dēļ savām zināšanām par Kodeksa eksistenci tāpat kā Niko­lass un Perija.

—   Viņš jūs atradīs, — Fleimels lēni sacīja. Viņš paskatījās uz Skatiju. — Kā tu domā, cik ilgu laiku vajadzēs Dī vai kādam no Mo­riganas spiegiem, lai viņus atrastu?

—  Ne pārāk ilgi, — viņa sacīja, košļādama ābola mizu. — Varbūt pāris stundu. Žurkas un putni sadzīs jums pēdas, un tad Dī jūs noķers.

—  Ja reiz jūs esat saskārušies ar burvestībām, tad jūs esat mai­nījušies uz mūžu. — Fleimels nolika sev priekšā labo roku, atstā­dams mazītiņu, bālgani zaļu dūmaku virmojam gaisā. — Jūs atstājāt pēdas. — Viņš uzpūta elpu zaļajai dūmakai, tā aizvijās projām un pazuda.

—  Tu gribi sacīt, ka mēs smaržojam? — Džošs prasīja.

Fleimels pamāja. — Jūs smaržojat pēc savvaļas burvestības.

Jūs uzņēmāt tās dvesmu pirmīt — šodien, kad Hekate jums abiem pieskārās. Ko jūs tad sajutāt?

—  Apelsīnus, — Džošs sacīja.

—  Vaniļas saldējumu, — Sofija atbildēja.

—  Un vēl agrāk, kad Dī un es cīnījos: ko jūs tad saodāt?

—  Piparmētru un puvušas olas, — Džošs nekavējoties sacīja.

—  Katram burvim ir viņa vai viņas īpatnēja smarža; drīzāk kā maģisks pirkstu nospiedums. Jums jāiemācās ņemt vērā savas sa­jūtas. Cilvēki to mēdz darīt, bet ļoti maz ir tādu. Viņi tik tikko ska­tās, viņi reti kad klausās, viņi nekad neosta un viņi domā, ka var just tikai caur ādu. Bet viņi runā, ak, kā viņi runā. Tas aizstāj visu pārējo sajūtu izmantošanu. Kad jūs atgriezīsieties savā pasaulē, jūs spēsiet pazīt cilvēkus, kuriem piemīt kāda maģiska enerģija. — Viņš izgrieza mazītiņu ābola kubiciņu un iemeta to mutē. — Jūs spēsiet sajust īpatnēju smaržu, pat varēsiet to sagaršot, pat redzēt, kā tā virmo ap ķermeņiem.

—   Cik ilgi šīs sajūtas pastāvēs? — Sofija jautāja ieinteresēta. Viņa pasniedzās pēc ķirša. Tas bija maza tomāta lielumā. — Vai tās izzudīs?

Fleimels papurināja galvu. — Tās nekad neizzudīs. Gluži pre­tēji, tās kļūs spēcīgākas. Jums jāsaprot, ka no šodienas nevienam no jums nekas nebūs tā, kā bija agrāk.

Džošs iekodās ābolā, apmierināti kraukšķinādams. Pa zodu notecēja sula. — Tu liec tam izklausīties kā kaut kam sliktam, — viņš sacīja vīpsnādams, ar piedurkni slaukot muti.

Fleimels jau gribēja atbildēt, bet paskatījās uz augšu un pēkšņi pielēca kājās. Skataha arī lēni un klusi piecēlās. Sofija nekavējoties piecēlās, bet Džošs palika sēdot, līdz Sofija sagrāba viņu aiz pleca un uzvilka kājās. Tad viņa pagriezās, lai paskatītos uz dievieti ar trim sejām.

Bet tā nebija Hekate.

Sieviete, kuru viņa bija redzējusi agrāk, bija slaida, eleganta, varbūt vidējos gados, viņas mati bija tik īsi apgriezti, ka atgādināja baltu bruņu cepuri, viņas āda bija gluda un bez grumbām. Šī sieviete bija vecāka, daudz, daudz vecāka. Tomēr bija jaušama līdzība ar Hekati, un Sofija nosprieda, ka šī sieviete varētu būt Hekates māte vai vecāmāte. Lai gan gara auguma, viņa bija salīkusi un, ejot pa zaru, atbalstījās uz kokgriezumiem rotātas nūjas, kas bija vismaz tik gara kā Sofija. Viņas seja bija klāta mazām grumbiņām, acis dziļi iegrimušas un mirdzēja savādā dzeltenā nokrāsā. Matu nebija ne­maz, un Sofija varēja saskatīt, ka galvaskausa ādu grezno īpatnējs spirālveida ornamentu tetovējums. Lai arī apģērbs līdzinājās He­kates tērpam, audums šķita metālisks, pie katras kustības iemir­dzoties te melnā, te sarkanā krāsā.

Sofija samirkšķināja acis, piemiedza tās un tad atkal samirk­šķināja. Viņa redzēja skaidru auru ap sievieti, it kā tā izdalītu tīru, baltu miglu. Kustoties aiz viņas stiepās gara miglas virtene.

Ignorējot pārējo klātbūtni, vecā sieviete apsēdās sēdvietā tieši pretī Fleimelam. Tikai kad viņa bija apsēdusies, Fleimels un Ska­taha arī apsēdās. Sofija un Džošs apsēdās pēdējie, veroties te uz Fleimelu, te uz veco sievieti, prātojot, kas gan viņa bija un kas te notiks.

Sieviete pacēla koka kausu no galda, bet nedzēra. Koka stumbrā aiz viņas kaut kas sakustējās, un parādījās četri slaidi, muskuļoti vīri, nesdami ēdieniem piekrautas paplātes, kuras tie nolika galda centrā, iekams klusi atkāpās. Vīri izskatījās tik līdzīgi, it kā būtu radinieki, bet ar viņu galvaskausu plaknēm un leņķiem kaut kas nebija kārtībā. Pieres slīpi kā kores stiepās pāri acīm, deguni bija īsi un slīpi kā nocirpti, vaigu kauli izbīdīti uz āru, un zodi spēji atvirzīti atpakaļ. Aiz lūpām varēja manīt dzeltenus zobus. Vīri bija kailām krūtīm un basām kājām, ģērbti tikai ādas svārkos, uz ku­riem bija uzšūtas taisnstūra metāla plāksnes. Viņu krūtis, kājas un galvas bija klātas rupjiem sarkaniem matiem.