Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija pēkšņi saprata, ka viņa pārlieku uzkrītoši raugās, un tad piesardzīgi novērsās. Vīri izskatījās pēc primitīvas cilvēku sugas, bet viņa zināja atšķirības starp neandertālieti un kromanonu, un viņas tēvam kabinetā bija ģipša australopithecus galvaskauss, sinantropa un lielā pērtiķa galvaskauss. Šie vīri nebija neviens no viņiem. Tad Sofija pamanīja, ka viņu acis ir zilas — spilgti zilas, un viņiem bija neticami saprātīgs skatiens.

—   Tie ir torkaltieši, — viņa sacīja un tad sastinga no pārstei­guma, kad visi pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Sofija pati nebija aptvērusi, ka runā skaļi.

Džošs, kurš ar aizdomām bija pētījis kādu gabalu, iespējams, zivi, ko bija izzvejojis ar dakšu no lielas sautējuma bļodas, uzmeta skatu četru jauno vīriešu mugurām.

—  Es to zināju, — viņš nevērīgi sacīja.

Sofija iespēra viņam zem galda. — Tu nezināji, — viņa nomur­mināja. — Tu biji pārāk aizņemts ar ēdiena pētīšanu.

—   Es esmu izsalcis, — Džošs sacīja, tad paliecās pāri galdam savas dvīņumāsas virzienā.

—   Tie bija sarkanie mati un cūkveida deguni, kas tos nodeva. Es domāju, ka tu to saproti.

—  Būtu kļūda ļaut tiem dzirdēt tevi to sakām, — Nikolass Flei­mels klusā balsī pārtrauca Džošu. — Kļūda būtu arī spriest pēc ārienes vai komentēt to, ko tu redzi. Šajā laikā, šajā vietā ir atšķi­rīgi standarti, dažādi kritēji. Šeit vārdi var nogalināt — burtiskā no­zīmē.

— Vai ari nogalina tevi, — Skataha piebilda. Viņa bija piekrāvusi pilnu šķīvi ar visu veidu augļiem, no kuriem tikai daži bija dvīņiem pazīstami. Viņa pamāja uz koka pusi. — Bet tev ir taisnība: tie ir Tork Alita savā cilvēkveida izskatā. Iespējams, visu laiku vislabākie kareivji.

—   Tie pavadīs jūs, kamēr jūs dzīvojat šeit, — vecā sieviete pēkšņi sacīja, viņas balss skanēja pārsteidzoši spēcīgi tik vārga iz­skata ķermenim.

Fleimels paklanījās. — Mūs pagodina viņu klātbūtne.

—  Tas nav vajadzīgs, — vecā sieviete atcirta. — Tie nepavada jūs vienīgi jūsu drošības labad; tie ir te, lai būtu droši, ka jūs patiešām pametat manu valstību. — Viņa izplēta savas garpirkstainās rokas uz galda, un Sofija atkal ievēroja, ka katrs nags bija nokrāsots citā krāsā. Savādi, bet ornaments bija identisks tam, ko viņa agrāk bija ievērojusi uz Hekates nagiem. — Jūs nevarat palikt šeit, — sieviete pēkšņi paziņoja. — Jums jādodas projām.

Dvīņi saskatījās; kāpēc viņa bija tik nelaipna?

Skataha atvēra muti, lai runātu, bet Fleimels pastiepās un cieši saspieda tās roku. — Tāds vienmēr ir bijis mūsu nolūks, — viņš mie­rīgi sacīja. Vēlās pēcpusdienas saule, slīpi krizdama caur kokiem, izraibināja viņa seju, pārvēršot viņa acis spoguļos. — Kad Dī uz­bruka manam veikalam un sagrāba Kodeksu, es sapratu, ka citur man nav kur iet.

—  Jums vajadzēja doties uz dienvidiem, — vecā sieviete sacīja, viņas kleita tagad bija gluži melna un sarkanie diegi izskatījās pēc vēnām. — Jūs tur būtu vairāk gaidīti. Es vēlos, lai jūs dotos projām.

—   Kad mums radās aizdomas, ka pareģojums sāk piepildīties, es zināju, ka man jānāk pie tevis, — Fleimels turpināja, ignorēdams viņu. Dvīņi, kas cieši vēroja vārdu apmaiņu, pamanīja, ka viņa acis uz īsu mirkli pazibēja viņu virzienā.

Vecā sieviete pagrieza galvu un ar savām sviesta krāsas acīm paskatījās uz dvīņiem. Viņas sažuvusi seja saplaisāja smīnā, atklā­jot mazus, dzeltenus zobus. — Es par to esmu domājusi, esmu pār­liecināta, ka pareģojums neattiecas uz cilvēkiem — un sevišķi uz cilvēku bērniem, — viņa šņākdama piebilda.

Nicinājums sievietes balsī neļāva Sofijai klusēt. — Es vēlētos, kaut jūs nerunātu par mums tā, it kā mūsu šeit nebūtu, — viņa sacīja.

—  Turklāt, — Džošs sacīja, — jūsu meita mums palīdzēs. Kāpēc mēs nevarētu sagaidīt viņu un uzklausīt, kas viņai sakāms?

Vecā sieviete, piemiegusi acis, paskatījās uz Džošu, un viņas gandrīz neredzamās uzacis pacēlās klusā jautājumā. — Mana meita?

Sofija pamanīja, kā Skatahas acis iepletās izbrīnā vai varbūt brī­dinājumā, bet Džošs turpināja uzstāt.

—    Jā, sieviete, kuru mēs satikām šodien pēcpusdienā. Par jums jaunāka — jūsu meita? Vai varbūt viņa ir jūsu mazmeita? Viņa mums palīdzēs.

—   Man nav nedz meitas, nedz mazmeitas! — Vecās sievietes drēbes uzzibsnīja melnas un sarkanas krāsas plankumos. Lūpas at­vērās, un viņa izšņāca nesaprotamus vārdus. Rokas savijās, un gaiss pēkšņi šķita pildīts ar citrona vai laima smaržu. Dučiem mazu, vēr­petēs virmojošu zaļu gaismas bumbiņu virpuļoja abās plaukstās.

Un tad Skataha galda vidū trieca savu dunci abpusēji asām malām. Koks saplaisāja ar pērkona grāvienam līdzīgu blīkšķi, uz­mezdams gaisā skaidas, bļodas ar ēdieniem nokrita zemē. Vecā sieviete atrāvās atpakaļ, zaļā gaisma pilēja no viņas pirkstiem kā šķidrums un tad šņākdams un pakšķēdams notecēja lejā pa zaru, iekams iesūcās kokā.

Četri torkaltieši nekavējoties atradās vecās sievietes aizmu­gurē līkiem, izkaptveida zobeniem rokās, tad no pazemes izsprāga vēl trīs kuiļveida izskata būtnes un rikšoja augšup pa zaru, lai ie­ņemtu pozīciju aiz Fleimela un Skatijas.