Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sēžot mazajā telpā bez logiem, Perenele izstiepa kājas sev priekšā un atspieda abas rokas pret auksto cementa grīdu. Gadiem ilgi viņa bija izkopusi veselu virkni visdažādāko ieroču, ar ko aiz­sargāt sevi no nevēlamas mirušo iejaukšanās. Bija kāda sakarība, ko Perija bija apguvusi par mirušajiem, faktiski par sen mirušajiem — tie bija drausmīgi rupji, mēdza lūrēt pa visnepiemērotākajām vietām un visnepiemērotākajos brīžos. Mirušajiem sevišķi patika vannas istabas — tiem tā bija ideāla vieta, klusa un mierīga, ar dau­dzām atspoguļojošām virsmām. Perenele atcerējās reizi, kad viņa tīrīja zobus un viņas priekšā spogulī bija parādījies Amerikas pre­zidenta spoks. Viņa gandrīz bija norijusi zobu birstīti. Perenele ātri saprata, ka spoki nespēj redzēt noteiktas krāsas — zilo un zaļo, arī dažus dzeltenos toņus — un tā nu viņa apzinīgi pastiprināja šīs krāsas savā aurā, uzmanīgi izveidojot aizsargu, kas padarīja viņu neredzamu specifiskajā Ēnu valstībā, kur pulcējās mirušo ēnas.

Plaši atverot acis, Perenele koncentrējās uz savu auru. Viņas dabiskā aura bija bāla — ledaini balta, kas darbojās kā bāka miru­šajiem, pievelkot tos viņai. Bet virs tās kā krāsas slāņus viņa bija radījusi spilgti zilu, smaragda zaļu un gaišdzeltenu auru. Un tagad citu pēc citas Perenele izslēdza krāsas — vispirms dzelteno, tad zaļo un tad pēdējo aizsargkrāsu — zilo.

Un tad sāka nākt spoki, tie nāca, viņas baltās auras pievilināti, kā naktstauriņi uz gaismu. To esība plivinājās ap viņu: vīrieši, sie­vietes un bērni — visdažādāko gadsimtu tērpos. Perenele pārlaida skatienu ņirbošajiem tēliem, nebūdama īsti skaidrībā, ko tieši viņa meklē. Viņa izslēdza sievietes un bērnus plīvojošos astoņpadsmitā gadsimta svārkos un vīrus no deviņpadsmitā gadsimta — zābakos un šauteni pār plecu — un koncentrēja savu uzmanību uz gariem, kas bija tērpušies divdesmitā gadsimta drēbēs. Beidzot viņa izvē­lējās kādu vecāku vīru, kam mugurā bija daudzmaz moderna — apsarga uniforma. Uzmanīgi atvirzot pārējās ēnas sāņus, viņa aici­nāja tēlu tuvāk.

Perenele saprata, ka ļaudis, sevišķi no modernas mūsdie­nīgas sabiedrības, baidījās no spokiem. Bet viņa arī zināja, ka nav iemesla baidīties no tiem: spoks bija nekas cits kā personas auras izpausme, kas palika piesaistīta noteiktai vietai.

—   Kā varu jums palīdzēt, kundze? — Gara balss bija spēcīga, ar manāmu Austrumu krasta akcentu. Stalts un izstiepies kā vecs zaldāts, spoks izskatījās aptuveni sešdesmit gadu vecs, lai gan va­rēja būt arī vecāks.

—  Vai jūs man nepateiktu, kur es atrodos? — Perenele vaicāja.

—  Jūs atrodaties korporatīvā Enoha uzņēmuma galvenās mīt­nes pagrabā, tieši uz rietumiem no Telegraph Hill. Coit Tower atro­das gandrīz tieši virs mūsu galvām, — viņš lepni piebilda.

— Jūs izsakāties ļoti pārliecinoši.

—   Tā tas ir. Es te strādāju trīsdesmit gadu. Protams, to visu laiku nesauca par Enoha uzņēmumu. Bet tādai vietai kā šī vienmēr vajadzīga apsardze. Neviens nekad neielauzās manas dežūras laikā, — viņš paziņoja.

—  Tas ir iemesls būt lepnam, kungs…

—   Bez šaubām, — spoks apklusa, viņa apveids spēcīgi ņir­bēja. — Millers. Tā mani sauc. Džefersons Millers. Pagājis labs laiciņš, kopš kāds jautājis pēc vārda. Kā varu jums palīdzēt? — viņš prasīja.

—  Nu, jūs jau man esat palīdzējis. Vismaz es zinu, ka joprojām atrodos Sanfrancisko.

Gars turpināja skatīties uz viņu. — Vai jūs necerējāt būt te?

—   Es domāju, ka, iespējams, pirms tam gulēju, un baidījos, ka varētu būt pārvesta uz citu pilsētu, — Perija paskaidroja.

—  Vai jūs te tiekat turēta pret pašas gribu, kundze?

-Jā.

Džefersons Millers pievirzījās tuvāk. — Es nebiju pārliecināts, vai jūs to zināt. — Tad iestājās pagara pauze, līdz viņa veidols atkal sāka ņirbēt. — Neesmu pārliecināts, vai varu jums palīdzēt. Esmu tikai gars, jūs taču zināt.

Perenele pamāja. — Es zinu to. — Viņa pasmaidīja, jo lieliski zināja, ka viens no iemesliem, kāpēc spoki ir piesaistīti kādai no­teiktai vietai, ir tas, ka viņi vienkārši nezina, ka ir miruši.

Vecais apsardzes darbinieks sēcoši iesmējās. — Esmu mēģinājis aiziet projām…, bet kaut kas mani velk atpakaļ. Es šeit esmu pava­dījis pārāk daudz laika, kad biju dzīvs.

Perenele atkal pamāja. — Es varu jums palīdzēt aiziet, ja jūs to vēlaties. Es to varu.

Džefersons Millers pamāja. — Es domāju, ka es to ļoti vēlos. Man ir sieva Etele, viņa nomira desmit gadu pirms manis. Dažreiz es domāju, ka dzirdu viņas balsi saucam mani pāri Ēnu valstībai.

Perenele atkal pamāja. — Viņa cenšas jūs sasaukt mājās. Varu jums palīdzēt atgriezties, ja jūs apņemtos ko izdarīt.

— Jebko, lai tikai varētu atgriezties.

Perenele pasmaidīja. — Labi, ir viena lieta… Varbūt jūs varētu nodot manam vīram ziņu.

17. NODALA

Sofija un Džošs sekoja Skatahai pa Hekates māju. Visur varēja manīt atgādinājumus, ka viņi atrodas koka iekšienē: viss — grīda, sienas un griesti — bija no koka, un sienas vietām izraibināja nelieli lapu pumpuri un atvases, itin kā koks joprojām augtu.