Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Vēlāk, — Kāreive sacīja, — bet ne šodien un noteikti arī ne rīt.

Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, apklusinādama jautājumu,

kuru viņš gribēja uzdot. — Ko tu sacīji par mītiem un leģendām? — viņa jautāja.

Kaut kur mājas dziļumā zvanīja zvans, skaņa bija augsta un dzidra. Tā kādu brīdi pakavējās mierīgajā gaisā, bet Skataha to igno­rēja. — Es gribēju atgādināt, ka viss, ko jūs zināt vai domājat, ka zināt — viss par mītiem un leģendām noteikti nav maldīgs, tomēr nav arī pilnīgi patiess. Katras leģendas sirdī ir grauds patiesības. Es domāju, ka daudz jūsu zināšanu nāk no filmām un TV. Xena un Drakula sniedz daudz atbilžu. Visi mīnotauri nebūt nav ļauni, un Gorgonas Medūza nepārvērš visus vīriešus par akmeņiem, visi vampīri nav asins dzērāji, Acu klans ir lepna un sena rase.

Džošs mēģināja smieties, viņš joprojām bija satriekts par atklā­jumu, ka Skataha ir vampīrs. — Tas, ko tu mums tālāk stāstīsi, būs par rēgiem, par to eksistenci.

Skatahas izteiksme palika nopietna. — Džoš, tu esi ienācis Ēnu valstībā, rēgu pasaulē. Es gribu, lai jūs abi no šā brīža uzticaties saviem instinktiem: aizmirstiet, ko jūs zināt — vai domājāt, ka zināt — par radībām un rasēm, kuras jūs satiksiet. Sekojiet savai sirdij. Neuzticieties nevienam. Izņemot viens otram, — viņa pie­bilda.

—  Vai mēs varam uzticēties tev un Nikolasam? — Sofija jautāja.

Atkal tālumā atskanēja zvans, skaidrs un spalgs. — Neuzticieties

nevienam, — Skataha atkārtoja, un dvīņi saprata, ka viņa neatbild uz jautājumu. Viņa pagriezās pret durvīm. — Man šķiet, ka tas ir pusdienu zvans.

—  Vai mēs varam ēst šo pārtiku? — Džošs jautāja.

—  Tas ir atkarībā no… — Skatija sacīja.

—  No kā atkarībā? — Džošs satraucās.

—  Atkarībā no tā, kādi ir ieradumi. Es, piemēram, neēdu gaļu.

—  Kāpēc tu neēd gaļu? — Sofija jautāja, brīnīdamās, vai te va­rētu būt kāda senahiīga būtne, no kuras viņiem vajadzētu izvai­rīties.

—  Es esmu veģetāriete, — Skatija vienkārši paskaidroja.

16. NODALA

Perenele Fleimela apsēdās nelielās istabas stūri, istabiņa bija bez logiem, viņa pievilka ceļus pie krūtīm, tad ar rokām apņēma apakšstilbus un atbalstīja zodu pret ceļiem. Viņa varēja saklausīt bal­sis — dusmīgas, naida pilnas balsis.

Perija sakoncentrēja uzmanību uz skaņu. Viņa atļāva savai au­rai mazliet paplašināties, tad nomurmināja mazu burvestību, kuru bija iemācījusies no inuitu šamaņa. Šamanis mēdza to izman­tot, klausoties zivju kustībā zem arktiskajiem ledus slāņiem un lāču soļu gurkstoņā kaut kur tālumā — pāri ledus laukiem. Vienkāršā burvestība darbojās tādējādi, ka atslēdza visas citas sajūtas un kon­centrējās vienīgi uz dzirdi. Perija vēroja, kā ap viņu pazuda krāsa un viņu sāka apņemt tumsa, līdz vairs neko neredzēja. Perija pa­mazām sāka zaudēt ožas sajūtu, tad manīja tirpoņu roku un kāju pirkstgalos, arī taustes sajūta mazinājās un tad izzuda pavisam. Perija zināja — ja viņai kaut kas būtu mutē, viņa vairs nespētu sajust tā garšu. Palika vienīgi dzirde, bet tā bija izmainījusies un kļuvusi ļoti jutīga. Viņa dzirdēja, kā aiz viņas vaboles rāpjas pa sienu, dzirdēja skrapstoņu, kaut kur attālu pelei skrubinot sev ceļu cauri grīdas dēļiem. Viņa arī dzirdēja divas balsis, augstas un spal­gas, it kā tās skanētu no slikti noskaņota radio lielā attālumā. Perija pielieca galvu, iekšēji koncentrējoties uz skaņu. Skaņā varēja sa­dzirdēt svilpjam vēju, plivināmies drēbes un putnu balsis no aug­stuma. Perija tagad spēja noteikt, ka balsis, kuras viņa dzirdēja, nāca no ēkas jumta. Tās pastiprinājās, trallināja un burbuļoja, un tad tās pēkšņi kļuva saprotamas: tur sarunājās Dī un Morigana,

un Perija pavisam skaidri varēja sadzirdēt bailes pelēkā vīra balsī un naidu Vārnu dievietes spalgajos kliedzienos.

—  Viņai par to būs jāsamaksā! Būs jāsamaksā!

—  Viņa ir no Vecajiem. Neaizskaramā, tāpat kā tu un es, — Dī sa­cīja, neveiksmīgi cenzdamies nomierināt Moriganu.

—  Neviens nav neaizskarams. Viņa iejaucās tur, kur viņai to ne­vajadzēja darīt. Mani radījumi jau gandrīz bija pārņēmuši auto, kad viņas Spoku vējš tos aizmēza projām.

—   Fleimels, Skataha un abi jaunie cilvēki tagad ir pazuduši, — Dī balss atbalsojās, un Perija savilka pieri, cieši koncentrējoties, mēģinādama izsekot ikvienam vārdam. Viņa jutās iepriecināta, at­klājot, ka Nikolass griezies pie Skatahas pēc palīdzības — viņa bija grūti uzveicams sabiedrotais.

—  It kā viņi būtu pazuduši no zemes virsmas.

—  Viņi arī ir pazuduši no zemes virsmas, — Morigana atcirta. — Viņš tos ir aizvedis uz Hekates Ēnu valstību.

Neapzināti Perija pamāja ar galvu. Protams! Kur gan vēl lai Ni­kolass dotos? Ieeja Hekates Ēnu valstībā Mill Valley bija vieta vis­tuvāk Sanfrancisko, un, kamēr Vecie nebija Fleimela draugi, viņa nebija sabiedrotā nedz Dī, nedz viņa tumšajiem Vecajiem.

—  Mums jāseko viņiem, — Morigana sausi secināja.

—   Neiespējami, — Dī prātīgi sacīja, — man nav nedz iemaņu, nedz enerģijas, lai uzturētos Hekates valstībā. — Iestājās klusums, un tad viņš piebilda: — Tev arī nav. Viņa ir Pirmās paaudzes Vecā, tu esi no Nākamās paaudzes.