Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dvīņi stāvēja Džoša istabas vidū un lūkojās apkārt. Viņa istaba bija māsas istabas spoguļattēls. Viss ap viņiem bija veidots no medus krāsas gaiša koka, sākot no gludi nopulētajām grīdām un beidzot ar gludajām sienām. Logi bija bez stikliem, un durvis veidotas no vafeles plānuma koka taisnstūra, kas izskatījās pēc papīram līdzīgas koka mizas. Vienīgā mēbele istabā bija gulta — zems koka matracis, pārklāts ar biezu ādas pārsegu. Uz grīdas pie gultas nolikts biezs ādas paklājs. Tas bija izraibināts ar sarežģītu rakstu, kas atgādināja dzīvnieku, kādu neviens no dvīņiem nekad nebija redzējis.

Grīdas vidū arī auga koks.

Garš, slaids, elegants koks ar sarkanu mizu auga tieši ārā no grīdas. Uz stumbra apakšējās daļas nebija neviena zara, tie parādījās tikai pie pašiem griestiem, tur zari raisījās un vijās, gluži kā balda­hīns nosegdami griestus. Lapu viena puse bija krāšņi zaļā krāsā, bet otra puse — pelnu baltā. Lapotne dažnedažādi izviļās, vietām lapas skāra pat grīdu, nosedzot to ar mīkstu, gandrīz pūkainu paklāju.

—  Kur mēs esam? — Sofija beidzot jautāja, pati neaptverdama, ka skaļi izteikusi savas domas.

—  Kalifornijā? — Džošs klusi sacīja, drīzāk jautādams, tonī, kas pieļāva varbūtību, ka viņš pats ne gluži tic tam, ko saka.

—   Pēc visa tā, ko mēs šodien esam redzējuši? — Sofija prasīja. — Es tā nedomāju. Mēs esam koka iekšienē. Koka, kas pietiekami liels, lai tajā ievietotos Sanfrancisko universitātes studentu pilsē­tiņa, kokā, kas ir tik vecs, ka lielais Mešaselaha koks izskatās kā tikko iestādīts. Un nemēģini man iestāstīt, ka tā ir ēka, kas veidota, lai līdzinātos kokam. Viss šeit ir izgatavots no dabiskiem materi­āliem. — Viņa ievilka elpu un paskatījās apkārt. — Vai tu domā, ka tas varētu joprojām būt dzīvs?

Džošs pakratīja galvu. — Nevarētu gan. Visa iekšiene ir izgrebta. Iespējams, tas bija dzīvs pirms kāda laika, bet tagad tā ir vienīgi čaula.

Sofija nebija tik pārliecināta. — Džoš, te, šajā istabā, nav nekā moderna, nekā mākslīga, — ne plastmasas, ne metāla, ne papīra, viss šķiet roku darināts. Te nav pat sveces vai lukturu.

—   Man pagāja kāds brīdis, lai saprastu, ka tās ir eļļas bļo­das, — Džošs sacīja. Viņš neteica māsai, ka grasījies jau dzert to, ko bija pieņēmis kā smaržīgu augļu sulu, līdz, par laimi, bija ierau­dzījis tajā peldam degli.

—  Mana istaba ir identiska tavai, — Sofija turpināja. Viņa atkal pacēla savu telefonu. — Te nav zonas, un paskaties, — viņa norā­dīja, — tu faktiski vari redzēt, kā baterija izlādējas.

Džošs pielieca galvu tuvāk dvīņumāsas galvai, viņu blondie mati sajaucās, un viņš cieši vērās taisnstūra ekrānā. Baterijas indika­tors kreisajā pusē acīm redzami kritās, iedaļu pa iedaļai. — Tu domā, ka tāpēc mans iPods arī ir izlādējies? — Džošs jautāja, izņemdams to ārā no aizmugurējās kabatas. — Tas bija pilnīgi uzlādēts šorīt. Un mans dators arī ir nobeidzies. — Viņš pēkšņi paskatījās uz savu pulksteni un tad pacēla roku, lai arī māsa varētu to redzēt. Stūrainā, militāra tipa digitālā rokas pulksteņa ciparnīca bija tukša.

Sofija paskatījās uz savu pulksteni. — Mans joprojām strādā, — viņa pārsteigti iesaucās. — Jo tas ir uzvelkamais, — viņa sacīja, skaļi atbildēdama uz savu jautājumu.

—Te kaut kas nosūc enerģiju, — Džošs nomurmināja. — Kaut kāda enerģija gaisā? Viņš nekad nebija dzirdējis par kaut ko, kas varētu izsūkt enerģiju no baterijām.

—  Tā ir šī vieta, — Skataha sacīja, parādīdamās durvīs. Viņa bija nomainījusi savu melno militārā stila cīņas tērpu un T kreklu pret aizsargkrāsas biksēm, augstiem cīņas puszābakiem un T kreklu īsām piedurknēm, kas atklāja viņas muskuļotās rokas. Viņai pie kājas bija piesprādzēts īss zobens un pāri labajam plecam — loks un bultu maks ar bultām, kas tik tikko bija pamanāmas pāri viņas galvai. Sofija ievēroja, ka uz Skatijas kreisā pleca bija uzte­tovēts ķeltisks spirālveida zīmējums. Sofija vienmēr bija gribējusi tetovējumu, bet viņa zināja, ka māte nekad neko tādu neatļaus. — Jūs esat nogājuši zem savas pasaules Ēnu valstībā, — Skatija pie­bilda. — Ēnu valstība daļēji eksistē arī jūsu pasaulē, daļēji — citā laikā un vietā. — Kareive palika stāvot pie durvīm.

—  Vai nenāksi iekšā? — Sofija jautāja.

—  Tev mani jāuzaicina, — Skatija sacīja ar savādu, tādu kā no­kaunējušos smaidu.

—  Jāuzaicina tevi ienākt? — Sofija vērsās pie sava dvīņubrāļa jautājoši paceltām uzacīm.

—  Tev jāuzaicina mani ienākt, — Skatija atkārtoja, — citādi es nevaru pārkāpt pāri slieksnim.

—  Kā vampīri, — Džošs sacīja, pēkšņi juzdams, ka viņa mēle kļuvusi pārāk liela mutei. Pēc šodienas viņš bija gatavs ticēt vampī­riem, lai gan viņš patiesībā negribēja satikties ar kādu no tiem. Tad Džošs pagriezās pret dvīņumāsu. — Vienīgais veids, kā vampīrs var ienākt mājā, ir, ja viņu uzaicina. Tad viņi var dzert tavas asi­nis… Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Skatiju pēkšņi ieplestām acīm. — Tu taču neesi…

—  Man nepatīk šis termins, — Skatija atcirta.

—  Skataha, lūdzu, ienāc, — Sofija sacīja, iekams brālis varētu iebilst.