Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Fleimels arī pamāja. Viņš varēja sajust, kā zem T krekla pie ādas skaras vēsās, sausās lapas. Lai arī viņam bija piederējis Kodekss ilgāk nekā pusi tūkstošgades, viņš zināja, ka tikko kā bija sācis iepazīt tā noslēpumu virspusi. Viņam joprojām nebija īstas sapratnes, cik vecs tas bija. Viņš turpināja tā radīšanas datumu pārbīdīt aizvien tālāk un tālāk. Kad Grāmata pirmoreiz nonāca pie viņa četrpadsmitajā gadsimtā, viņš uzskatīja, ka tā ir piecus gadsimtus veca. Vēlāk, kad viņš sāka savus pētījumus, domāja, ka tā varētu būt astoņus gad­simtus veca, tad tūkstoš gadu, tad divus tūkstošus gadu veca. Pirms gadsimta, jauno Ēģiptes kapeņu atklājumu gaismā, viņš no jauna izvērtēja grāmatas vecumu kā piectūkstoš gadu. Un tagad te bija Hekate, kas bija vairāk nekā desmittūkstoš gadu veca, sakot, ka viņa ir bijusi tuvumā, kad noslēpumainais Mags Ābrahams bija ra­dījis Grāmatu. Bet, ja Veco rase — leģendu un mītu dievi — nespēja nedz turēt, nedz skatīties uz Grāmatu, kas tad bija Ābrahams — tās radītājs? Vai viņš bija no Veco rases, cilvēks vai kaut kas cits, viens no kādas citas noslēpumainas rases, kas staigājusi pa Zemi pašās pirmajās dienās?

—  Kāpēc tu esi šeit? — Hekate jautāja. — Es zināju, ka Kodekss ir paņemts, tikko tas atstāja tevi, bet es nespēju tev palīdzēt to atgūt.

—    Es esmu ieradies citu iemeslu dēļ, — Fleimels turpināja, atkāpdamies no auto un pazeminādams balsi, piespiezdams Hekati pieliekties tuvāk viņam. — Kad Dī man uzbruka, nozaga Grā­matu un nolaupīja Periju, divi cilvēki nāca mums palīgā. Jauns cil­vēks un viņa māsa. Viņš apklusa un tad piebilda: — Dvīņi.

—   Dvīņi? — Hekate pārjautāja, viņas balss bija neizteiksmīga un bez emocijām tāpat kā seja.

—  Dvīņi. Paskaties uz viņiem un pasaki, ko tu redzi.

Hekates acis iezaigojās auto virzienā. — Zēns un meitene, ģēr­bušies T kreklos un džinsos, kas ir šī vecuma nožēlojamā uniforma. Tas ir viss, ko es redzu.

—   Paskaties vērīgāk, — Fleimels sacīja. — Atceries pareģo­jumu, — viņš piebilda.

—  Es zinu pareģojumu. Neuzdrošinies man mācīt manis pašas vēsturi! — Hekates acis uzliesmoja, un uz mirkli to krāsa izmainījās, vēršot tās tumšākas un ļaunākas. — Cilvēks? Neiespējami. — Aizsoļodama garām Fleimelam, viņa ielūkojās auto iekšienē, vispirms paskatīdamās uz Sofiju un tad uz Džošu.

Dvīņi vienlaikus ievēroja, ka viņas acu zīlītes bija garas un šau­ras kā kaķim un aiz plāno lūpu līnijas zobi bija asi kā adatas.

—  Sudrabs un zelts, — Hekate pēkšņi nočukstēja, skatīdamās uz alķīmiķi, akcents pastiprinājās, maza smaila mēlīte šaudījās starp plānajām lūpām. — Izkāpiet no mašīnas.

Džošs un Sofija paskatījās uz Fleimelu un, kad viņš pamāja, abi izkāpa ārā. Sofija apgāja apkārt auto, lai nostātos blakus brālim.

Hekate izstiepa roku vispirms Sofijas virzienā, kas mirkli vil­cinājās, iekams pastiepa pretī savējo. Dieviete saņēma Sofijas kreiso roku savā labajā rokā un pagrieza to uz augšu, tad pastiepās pēc Džoša rokas. Viņš bez vilcināšanās ielika savu plaukstu viņas rokā, cenzdamies rīkoties nevērīgi, it kā pieskarties desmit tūkstoš gadu vecai dievietei būtu kaut kas tāds, ko viņš darītu katru dienu. Džošs atskārta, ka viņas āda ir pārsteidzoši raupja un negluda.

Hekate izrunāja vienu vārdu valodā, kas attiecināma uz laiku vēl pirms pirmo cilvēku civilizācijas rašanās.

—  Apelsīni, — Džošs čukstēja, pēkšņi sasmaržojot, tad sagaršojot augli.

—  Nē, tas ir saldējums, — Sofija sacīja, — svaigi sakults vaniļas saldējums. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz savu brāli… un atklāja, ka viņš pārsteigts skatās uz viņu. Ap Sofiju bija parādījusies sudraba blāzma. Tā apņēma visu augumu kā otra āda, pārņemot viņas esību. Kad Sofija pamirkšķināja, acis tapa plakanas kā reflek­tējoši spoguļi.

Blāzma, kas ieskāva Džošu, bija silti zeltainā nokrāsā. Tā galve­nokārt bija koncentrēta ap viņa galvu un rokām, pulsējot un trīsot sinhroni ar viņa sirdspukstiem. Acu zīlītes atgādināja zelta mo­nētas.

Bet, lai arī dvīņi varēja saskatīt blāzmojumus, kas apņēma abu ķermeņus, viņi nejutās citādi. Tikai gaisā nepārprotami jautās apel­sīnu un vaniļas saldējuma smaržas.

Neteikdama ne vārda, Hekate atgrūda dvīņus, un blāzma acu­mirklī pazuda. Atgriezusies pie Fleimela, viņa satvēra to pie rokas un aizveda viņu tālāk pa taku, ārā no dvīņu un Skatijas dzirda­mības zonas.

—   Vai tev ir kāda ideja, ko tas viss nozīmē? — Sofija jautāja Kareivei. Viņas balsī bija jūtamas trīsas. Un joprojām varēja just va­niļas saldējuma garšu mutē un smaržu gaisā.

—  Dieviete pārbaudīja jūsu auras, — Skatija sacīja.

—  Tas bija zelta mirdzums ap Džošu? — Sofija jautāja, paska­toties uz brāli.

—  Tavējā bija sudraba, — Džošs nekavējoties sacīja.

Skataha pacēla plakanu oli un iemeta to krūmos. Tas trāpīja

kaut kam lielam, kas nekavējoties aizslampāja projām pamežā. — Lielākā daļa auru ir dažādu krāsu sajaukums. Ļoti, ļoti, ļoti ne­daudziem cilvēkiem tās ir tīrās krāsās.

—  Kā mūsējās? — Sofija jautāja.