Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Džošs truli paskatījās uz māsu. — Ar māju kaut kas nav kār­tībā? — viņš atkārtoja visai skeptiski. Tad viņš sāka runāt uzsvērti lēni. — Sofij, mēs esam koka iekšienē! Es teiktu, kaut kas nav kār­tībā ar to, ne?

Kad Hekate bija beigusi runāt ar Fleimelu, viņa pagriezās un pazuda mežā, nesakot ne vārda, tas tika atstāts Fleimela ziņā — nogādāt viņus dievietes mājā. Devis dvīņiem norīkojumu atstāt auto, Fleimels veda viņus lejā pa šauru līkumotu celiņu, kas vijās cauri aizaugušam mežam. Abi tik ļoti pievērsās savādajai florai — milzīgajiem zilas krāsas ziediem takas malās, vīnstīgām, kas slīdēja un izlocījās kā čūskas, sekojot viņiem, zālājam, kāds nebija eksistējis kopš oligocēna, paleogēna trešā laikmeta, — ka pamanīja tikai to, ka taka izvedusi klajumā un viņi stāv pretī Hekates mājai. Pat pa­skatoties uz augšu, pagāja vairāki mirkļi, iekams viņi spēja apjēgt, ko redz. Tieši viņiem priekšā plaša, viegli nolaidena līdzenuma centrā, nobārstīts daudzkrāsainām puķu vālēm, bija koks. Tas bija liela debesskrāpja augstumā un perimetrā. Paši augšējie zari un la­pas bija sapinušies baltu mākoņu pūkās, un saknes, kas spraucās no zemes kā saliekti pirksti, bija automašīnu augstumā. Pats koks bija zarains un savijies, stumbrs robains, dziļu spraugu un plaisu izvagots. Gari vīnogulāji kā milzīgas caurules tinās ap koku un šū­pojās no zariem.

—   Hekates māja, — Fleimels paskaidroja. — Jūs esat vienīgie dzīvie cilvēki pēdējos divos tūkstošos gadu, kas to redz. Pat es par to biju tikai lasījis.

Skatija smaidīja par dvīņu sejas izteiksmēm. Viņa ķircināja Džošu: — Vai ir tieši tāda, kādā jūs gaidījāt, ka viņa dzīvo? Treileris?

—  Esnebiju…domāju,esnezinu… es nedomāju, — Džošs iesāka. Skats bija vienreizējs, un no tā mazumiņa, ko viņš bija mācījies par bioloģiju, viņš zināja, ka neviens dzīvs organisms nevar izaugt tik liels. Neviena dabisks organisms, viņš izlaboja pats sevi.

Sofija nodomāja, ka koks izskatās pēc senatnīgas sievietes, salī­kušas no gadu nastas. Sofijai nešķita dīvaini sarunāties gan ar Flei­melu par pavisam nesenu pagātni, gan ar divus tūkstošus gadu veco Kareivi vai desmittūkstoš gadu vecu dievieti: skaitļi gandrīz neko nenozīmēja. Redzēt koku bija citādi. Abi, viņa un Džošs, jau agrāk bija redzējuši senatnīgus kokus. Viņu vecāki bija aizveduši viņus apskatīt trīstūkstoš gadu vecus gigantiskus sarkanos mežus, un ne­dēļu viņi bija pavadījuši pārgājienā Baltajos kalnos, Kalifornijas zie­meļos, kur viņi pētīja Mešaselaha koku, kas bija gandrīz piectūkstoš gadu vecs un tika uzskatīts par vienu no vecākajiem uz planētas. Stāvot pie Mešaselaha koka grubuļainās, izliektās un savijušās ko­nusveida priedes, bija viegli pieņemt tās lielo vecumu. Bet tagad — redzot Hekates koku-māju, Sofijai nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir neiedomājami veca, gadu tūkstošus vecāka par Mešaselaha koku.

Viņi devās pa gludi nopulēto akmens eju, kas veda pie koka. Pienākot tuvāk, viņi saprata, kas tas vairāk līdzinās debesskrāpim, nekā viņi sākumā bija domājuši: tur bija simtiem mizā izgrieztu logu ar mirdzošām gaismiņām. Bet, tikai sasniedzot galveno ieeju, viņi pa īstam spēja novērtēt, cik plašs patiesībā bija koks. Gludi nopulētas dubultās durvis sniedzās vismaz divdesmit pēdu aug­stumā, un tomēr tās atvērās no mazākā Fleimela pieskāriena. Dvīņi iegāja ļoti lielā apaļā hallē.

Un apstājās.

Koka iekšienē bija dobums. Jau no pašas ieejas varēja redzēt tālu uz augšu, kur koka atvērumā iekšā pulcējās pūkaini mākoņi.

Nedaudz izliektas kāpnes aizvijās uz stumbra iekšieni, un pēc kat­riem pāris pakāpieniem bija atvērta ieeja, no kuras plūda gaisma. Dučiem mazu ūdenskritumu šļācās no sienām un krita tālu lejā uz grīdas, kur ūdens satecēja milzīgā apaļā baseinā, kas aizņēma hal­les lielāko daļu. Iekšpuses sienas bija gludas un bez rotājumiem, iz­ņemot vīnogulāju izliekumus un samezglojumus, kas lauzās cauri virsmai. Džošs nodomāja, ka tās izskatās pēc vēnām.

Halle bija pilnīgi tukša.

Neviens nekustējās koka iekšienē, neviens cilvēks vai cita veida radījums nekāpa pa daudzajām kāpnēm, neviens spārnots radī­jums nelidoja miklajā gaisā.

—   Laipni lūgti Igdrasilā, — Nikolass Fleimels sacīja, atkāpda­mies un ļaujot viņiem ieiet. — Laipni lūgti Pasaules kokā.

Džošs izņēma savu mobilo telefonu. Ekrāns bija tukšs. — Un vai tu esi pamanījusi, — viņš jautāja, — ka te nav nevienas elektrības ligzdas?

—  Tām jābūt, — Sofija noteikti sacīja. Viņa piegāja pie gultas un nometās uz ceļiem. — Pie gultām vienmēr ir elektrības ligzdas…

Bet tur to nebija.