Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Runādams arhaiskā grieķu valodas formā, notekcauruļu nezvērs gargols uzaicināja viņu tikties uz Parīzes Dievmātes katedrāles jumta. Apjauzdams, ka šis uzaicinājums nav atraidāms, Dī naktī sekoja radījumam. Cilpojot te ar divām, te četrām kājām, gargols veda viņu caur neskaitāmām šaurām sānejām, tad lejā pa notekcau­rulēm un beidzot pa slepenu eju ieveda Dī dziļi milzīgās katedrāles sienās. Viņš sekoja gargolam augšā pa tūkstoš un vienu pakāpienu, kuri bija izcirsti kādā no sienām, kas beidzot izveda uz gotiskās ka­tedrāles jumta.

— Gaidiet, — viņam tika pavēlēts, un vairs ne vārda. Gargola misija bija galā, tas ignorēja Dī, apsēdās uz parapeta, sakumpis, spārnus sakļāvis uz pleciem, saritinātā aste cieši piekļauta mugurai, bet nelielie ragi bija tik tikko saskatāmi spraucamies ārā no pieres. Tas blenza lejā uz skvēru, acīm sekodams vēlās nakts klaidoņiem, tiem, kam nebija māju un kas meklēja kaut ko ēdamu. Ja kāds ne­jauši paskatītos uz augšu, tad gargols nebūtu atšķirams no ēkas neskaitāmajām akmens figūrām.

Dī bija piegājis pie jumta malas un skatījās lejā pāri pilsētai. Zem viņa pletās visa naksnīgā Parize ar tūkstošiem mirgojošu pa­vardu gaismiņu, eļļas lampu un sveču dūmiem, kas bezvējā cēlās taisni debesīs, un Sēnas melnais līkums neskaitāmos gaismas punk­tiņos. No augšas Dī varēja dzirdēt pilsētas sanoņu — zemu dūkoņu kā no pārnakšņot nolaidušās bišu saimes — un pat sajust nepatī­kamo smārdu, kas karājās virs pilsētas — notekcauruļu, pūstošu augļu, bojātas gaļas, cilvēku un dzīvnieku sviedru un pašas upes smirdoņu.

Nometies uz katedrāles slavenā Rožu loga, Dī gaidīja. Maģijas studēšana bija iemācījusi viņam daudz ko — sevišķi pacietības cenu. Pētnieks izbaudīja un novērtēja šo iespēju — stāvēt uz aug­stākās Parīzes ēkas jumta, un viņš vēlējās, kaut būtu paņēmis līdzi savu skiču bloknotu. Tomēr samierinājās ar iespēju lūkoties apkārt, uzticot visu, ko redzēja, savai fenomenālajai atmiņai. Dī atsauca atmiņā neseno viesošanos Florencē. Viņš bija devies turp, lai izpē­tītu Leonardo da Vinči dienasgrāmatas. Tās bija rakstītas savādā kodā, ko neviens nespēja atvērt; viņam tas aizņēma mazāk par stundu — neviens nebija aptvēris, ka Leonardo bija rakstījis savas dienasgrāmatas ne tikai kodā, bet arī spoguļrakstā. Dienasgrāmatas bija pilnas ar apbrīnojamiem izgudrojumiem, zīmējumiem: šau­tenes, kas šāva vairākas reizes, bruņota kariete, kas kustējās bez zirgu palīdzības, un kuģis, kas varēja pārvietoties zem ūdens. Bet bija vēl kas tāds, kas sevišķi ieinteresēja Dī: bruņas, par ko da Vinči apgalvoja, ka tās ļaus cilvēkam lidot kā putnam. Dī nebija gluži pārliecināts, ka konstrukcija varētu darboties, tomēr viņš pasaulē nevēlējās neko vairāk kā lidot. Tagad, skatoties pāri Parīzei, viņš sāka iztēloties, kā tas būtu, ja piesietu da Vinči spārnus pie rokām un planētu pāri jumtiem.

Dī domas pārtrauca pēkšņa kustība, kas piesaistīja viņa uzma­nību. Viņš pagriezās pret ziemeļiem, kur naksnīgajās debesīs pār­vietojās kāda figūra, melnai ēnai sekoja tumšāki punkti. Mazākās figūras izskatījās pēc putniem… lai gan viņš zināja, ka putni naktīs lido reti. Dī uzreiz — tajā pašā mirklī — zināja, kālab viņš bija atvests šeit augšā un kas bija tas, kas viņam jāsatiek. Dī sakoncentrējās uz lielāko figūru, kad tā tuvojās, lai saprastu, ko viņš redz, bet tikai tad, kad tā nometās uz jumta, viņš saskatīja, ka tā ir bālsejaina sieviete, tērpusies pilnīgi melnā, garā vārnu spārnu mētelī.

Tajā naktī doktors Džons Dī pirmo reizi sastapa Moriganu. Tajā naktī viņš iepazina Veco rasi un to, kā viņi tikuši cilvēku izspiesti no šīs pasaules ar Ābrahama Maga Grāmatas palīdzību, Grāmatas, kas tobrīd bija Nikolasa Fleimela īpašumā. Tajā naktī Dī uzzināja, ka starp Vecajiem bija tādi, kas gribēja atgūt savu likumīgo valdīšanu pār cilvēkiem. Un šajā naktī Vārnu dieviete apsolīja Dī, ka viņš kādu dienu kontrolēs visu pasauli, viņš būs valdnieks visai impērijai, kas stiepsies no viena pola līdz otram, no Saules lēkta līdz Saules rie­tam. Vienīgais viņa uzdevums — nozagt Fleimelam Grāmatu un atdot to viņai.

Šajā naktī doktors Džons Dī kļuva par tumšo Veco aizstāvi.

Šī misija, kas viņu bija vedusi pāri pasaulei un daudzām Ēnu valstībām, patiesībā garlaikoja viņu. Viņš bija cīnījies ar spokiem un vampīriem, ar radījumiem, kam nebija tiesību eksistēt ārpus nakts murgiem, un citiem, kas bija palikuši vēl no tiem aizlaikiem, pirms parādījās cilvēki. Viņš bija devies cīņā, vadot daudzu briesmoņu armijas, un nekad nebija īsti nobijies… līdz šim brīdim, sēžot Bel Air īpašuma ieejas priekšā divdesmit pirmajā gadsimtā Losandželosā. Tajās senajās dienās Dī pilnībā nebija apzinājies to radījumu spēku, kam viņš bija kalpojis, bet teju pirms četrarpus gadsimtiem šī kal­pošana bija viņam atklājusi daudzus faktus, ieskaitot to, ka nāve, iespējams, bija mazākais no sodiem, ar ko varēja viņu sodīt.