Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Kāpdams lejā, viņš sāka skaitīt pakāpienus, bet ātri atmeta šo nodomu, jo uzmanību novērsa rotājumi uz sienām, griestiem un pat uz grīdas. Tas bija kā nokāpt lejā ēģiptiešu kapenēs, bet atšķirībā no neskaitāmajām kapenēm, ko viņš bija redzējis, kur mākslas darbi bija izbalējuši, saplaisājuši, ieplīsuši un viss segts ar grantainu smilšu slāni, šeit rotājumi bija neskarti, brīnišķi un apbrīnojami. Krāsas, zilajā gaismā nedaudz izkropļotas, izskatījās, it kā būtu tikko kā ra­dītas, piktogrammas un hieroglifi bija spilgti un izteiksmīgi, dievu vārdi — izcelti ar biezu zeltījumu.

Pēkšņs caurvējš pieskārās zilgani baltās gaismas bumbai, tā sāka raustīties un dejot viņa rokā, ēnas lēkāja un traucās uz priekšu. Dī nāsis iepletās: vējā bija jūtama kaut kā veca smaka… veca un sen miruša. Kāpnes beidzās plašā, velvētā pagrabā. Ar pirmo soli Dī juta kaut ko nokraukšķam un salūstam zem kājām. Viņš nolieca roku, un zilgani baltā gaisma pārskrēja pāri grīdai… kas bija klāta ar neskaitāmiem sīkiem žurku un peļu kauliem. Daži kauli bija tik veci, ka pārvērtās baltā pulverī, tiklīdz viņš tiem piedūrās, bet citi bija jaunāki. Nevēlēdamies uzdot jautājumu, uz ko viņš patiesībā negribēja dzirdēt atbildi, Dī sekoja savam nerunīgajam pavadonim, kauliem krakšķot un skrapstot zem katra soļa. Dī pacēla roku augstu gaisā, izgaismodams telpu. Līdzīga kāpņu telpai, tomēr šī istaba nebija izgreznota, sienām no mitruma bija melnas svītras, šur tur pie grīdas vīdēja zaļganas sūnas, griestus izraibināja sēņu aizmetņi.

—   Izskatās, ka jums ir problēmas ar mitrumu, — Dī sacīja bez īpašas vajadzības, vienkārši lai pārtrauktu pieaugušo klusumu.

—  Tas nav svarīgi, — Senuhets klusi sacīja.

—  Vai jūs jau sen šeit esat? — Dī apvaicājās, skatīdamies visap­kārt. — Un šajā vietā? — Otrs vīrs klusēja prātodams. — Mazāk nekā trīssimt gadu, pavisam neilgi, patiešām. — Ēnā sakustējās kādi stāvi. — Un ilgi vairs šeit nepaliksim. Tāpēc jūs arī esat šeit, vai ne, doktor Dī?

Balss bija dīvaina — kaut kas pa vidu kaislīgam rēcienam un murrāšanai, itin kā angļu vārdus veidojot ar grūtībām. Gandrīz pret savu gribu Dī pacēla roku, ļaudams gaismai savā plaukstā izgaismot slaidu, garu figūru, kas kustējās krēslā. Gaisma slīdēja pāri basām kājām, melniem pirkstu nagiem, asiem kā spīlēm, tad uz augšu pa smagnējiem baltiem ķeltu svārkiem, izrotātiem ar ak­meņiem un briljantiem, bet uz krūtīm krusteniski apsaitētām, ēģip­tiešu rakstiem izrakstītām jostām — un tad beidzot gaisma sa­sniedza galvu.

Lai gan Dī zināja, ko ieraudzīs, viņš tomēr nespēja aizturēt šokpilnu elsu, kas izlauzās no lūpām, kad viņš paskatījās uz Bastetu. Ķermenis kā sievietei, bet galva, kas pieskārās arkveida griestiem, piederēja kaķim, gludam un spalvainam, ar milzīgām dzeltenām iešķībām acu zīlītēm, garu smailu degunu un garām trīsstūrveida ausīm. Mute atvērās, un Dī aukstā gaisma pārskrēja pār spīdīgiem, dzelteniem zobiem. Tas bija radījums, ko paaudzēm pielūdza visā Ēģiptē.

Dī aplaizīja lūpas un dziļi paklanījās. — Jūsu māsīca Morigana sūta sveicienus un lūdza mani nodot ziņu, ka pienācis laiks atrieb­ties tai trīssejainajai.

Basteta pavirzījās uz priekšu un paslēpa savus asos žiletveida nagus Dī dārgā mēteļa krokās, atstājot zīdā caurumus. — Precīzi… saki man precīzi, ko teica mana māsīca, — viņa noprasīja.

—  Es jau jums teicu, — Dī sacīja, skatīdamies drausmīgajā sejā. Hastetas elpa smakoja pēc puvušas gaļas. Viņš pasvieda zilgani balto gaismas bumbu gaisā, kur tā palika karājamies, iekārta un vir­puļodama, tad viņš uzmanīgi noņēma Bastetas nagus no sava ap­ģērba. Uzvalks bija pagalam.

—   Morigana vēlas, lai jūs pievienojaties viņai uzbrukumā He­kates Ēnu i>alstībai, — Dī vienkārši sacīja.

—  Tad ir pienācis laiks, — Basteta triumfēja.

Vecais burvis pamāja ar galvu, pie katras kustības ēnas dancoja un šaudījās pa sienām. — Ir laiks, — viņš piekrita, — laiks Veco rasei atgriezties un pasludināt savas tiesības uz Zemi.

Basteta iegaudojās, skaņa bija augsta un baisa, un tad aiz viņas sāka burbuļot tumsa. Tā sakustējās, kad pagrabā uzradās tūksto­šiem visdažādāko sugu, veidu un izmēru kaķu un sapulcējās ap viņu arvien plašākā aplī. — Laiks medībām, — viņa paziņoja, — laiks baroties.

Kaķi atmeta savas melnās galvas un ņaudēja, un murrāja. Dī troksnis šķita drausmīgs, tas skanēja kā neskaitāmu apmaldījušos mazuļu raudāšana.

21. NODALA

Skataha gaidīja pie milzīgajām atvērtajām durvīm, kad Sofija un Džošs atgriezās pie koka. Pterozaurs pavadīja viņus, lēkšodams aizmugurē, abi pārējie zemu riņķoja debesīs virs viņu galvām; spārnu vēzieni sacēla virpuļojošus putekļu mutuļus. Lai arī nekas netika teikts, dvīņi zināja, ka tiek uzmanīgi virzīti atpakaļ uz koka māju.

Krēslā Skatahas seja izskatījās dabiski bāla, īsi apcirptie sar­kanie mati tagad šķita melni. Tomēr viņas lūpas bija izstieptas, tās veidoja drūmu līniju, lai gan balss, kad viņa ierunājās, skanēja pie­sardzīgi un dabiski. — Vai jūs patiešām gribat, lai es jums saku, cik tas bija stulbi un bīstami?