Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Un kā ar Hekati? — Džošs jautāja. —Vai viņa spēs aizstāvēt sevi?

—   Pret Dī un Moriganu jā. Bet pret Basteti kā viņu sabied­roto — es vienkārši nezinu, — Skatija atbildēja. — Es nezinu, cik viņa ir varena dieviete.

—  Daudz varenāka, nekā tu spēj iedomāties.

Viņi visi pagriezās pret durvīm, kur stāvēja meitene, kas izska­tījās ne vecāka par vienpadsmit gadiem, mirkšķinādama acis un plati žāvādamās. Viņa paberzēja roku pret spilgti dzeltenajām acīm un vērīgi skatījās uz viņiem, tad pasmaidīja, zobi bija pārsteidzoši balti pret piķa melno ādu. Viņa valkāja īsu togas uzsvārci no tā paša zaigojošā materiāla, kādu valkāja vecene Hekate, bet šoreiz apģērbs bija svītrots — ar zeltu un zaļu. Ledusbaltie mati viļņojās pāri pleciem.

Alķīmiķis paklanījās. — Labrīt. Es nedomāju, ka tu celies pirms rītausmas.

—   Kā es varu gulēt, ja noris šādas aktivitātes? — Hekate pra­sīja. — Māja pamodināja mani.

—  Māja… — Džošs iesāka.

—  Māja, — Hekate it kā starp citu sacīja, — ir dzīva.

Bija dučiem komentāru, ko Džošs varētu izteikt, bet, atcerējies iepriekšējās nakts zaļās gļotas, nolēma turēt muti ciet.

—  Es sapratu, ka Morigana un mana vecākā māsa Basteta plāno uzbrukumu manai Ēnu valstībai, — meitene drūmi sacīja.

Nikolass ātri paskatījās uz Skatahu, kas tikai viegli paraustīja plecus. Viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā Hekate to zināja.

—   Esmu pārliecināta, ka jūs saprotat, ka visu, kas notiek šajā mājā, katru izteiktu vārdu vai čukstu — vai pat domu, — Hekate piemetināja, iesāņus palūkojusies uz Džošu, — es dzirdu.

Meitene smaidīja un šajā mirklī līdzinājās savai vecākās sie­vietes versijai. Lūpas savilkās smaidā, bet acis neiemirdzējās. Viņa iegāja istabā, un Sofija pamanīja, ka, viņai kustoties, māja reaģē uz viņas klātbūtni. Tur, kur viņa bija stāvējusi durvīs, bija parādījušies zaļi asni, durvju pārsedze un apmale bija uzziedējusi maziem zaļiem ziediņiem. Trejseju dieviete apstājās Fleimela priekšā un ieskatījās viņa norūpējušajās acīs. — Man labāk patiktu, ja jūs nebūtu atnākuši uz šejieni. Man labāk patiktu, ja jūs nebūtu ienesuši nepatikša­nas manā dzīvē. Man labāk patiktu, ja man nebūtu jādodas cīņā ar manu māsu un krustmeitu. Un visvairāk man patiktu, ja man nebūtu jāizvēlas puse.

Skataha sakrustoja rokas uz krūtīm un drūmi raudzījās uz die­vieti. — Tev nekad nav paticis izvēlēties pusi, Hekate, — nav brī­nums, ka tev ir trīs sejas.

Sofija vēroja Hekati, kad Skataha runāja, un vienā mirklī viņa pamanīja kaut ko tumšu un neaptverami vecu meitenes acīs.

—     Es esmu izdzīvojusi gadu tūkstoti, ņemot vērā manis pašas padomus, — Hekate atcirta. — Bet es vienmēr esmu izvēlējusies pusi, kad cīņa ir tā vērta.

—    Un tagad, — Nikolass Fleimels sacīja ļoti maigi, — man šķiet, ka atkal pienācis laiks izvēlēties. Tikai tu vari izlemt: vai šī cīņa ir pietiekama nozīmīga?

Hekate ignorēja jautājumu un apmetās apkārt, lai redzētu Sofiju un Džošu. Viņas smalkā roka pacēlās gaisā, un uzreiz ap dvīņiem iemirdzējās auras sudrabotā un zeltītā gaismā. Hekate pielieca galvu uz vienu pusi, skatīdamās uz viņiem, vērodama, kā sud­raba burbulīši pārvietojas pa kokonu, kas aptvēra Sofiju, un sekoja rakstam, ko veidoja zelta stīgas, kas kustējās augšup un lejup pa Džoša auru. — Tev, iespējams, ir taisnība, — viņa beidzot sacīja,

—    šie patiešām varētu būt tie, par kuriem ir runa nolādētajā Ko­deksā. Jau gadsimtiem ilgi neesmu saskārusies ar tik tīrām aurām. Viņiem piemīt neiedomājami neskarts potenciāls.

Fleimels pamāja. — Ja man būtu laiks, es parūpētos, lai viņi tiktu pamatīgi apmācīti, pakāpeniski atmodināti viņu paslēptie spēki… bet notikumi ir nostājušies pret mani, un laiks ir tā vienīgā vērtīgā lieta, kā man nav. Tas ir tavā varā — atslēgt viņu potenciālu. Tu vari izdarīt uzreiz to, kas parasti aizņemtu vairākus gadus.

Hekate paskatījās pār plecu uz alķīmiķi. — Un ir svarīgi iemesli, kāpēc tas aizņem daudzus gadus, — viņa sacīja visai atturīgi. — Cil­vēki tik tikko izmanto savas sajūtas. Tomēr tu iesaki atmodināt šo abu potenciālu pilnīgi. Es to nedarīšu: sensoriska pārdozēšana var viņus iznīcināt, padarīt nenormālus.

—  Bet… — Fleimels iesāka.

—  Es to nedarīšu. — Hekate atkal pievērsās dvīņiem. — Tas, ko viņš prasa man darīt, — var jūs nogalināt, ja jums paveicas, — viņa sacīja un tad pagriezās un aiztraucās projām no istabas, atstādama savos soļos zālainus pēdu nospiedumus.

22. NODALA

Kādu brīdi dvīņi nespēja pat parunāt. Tad Džošs iesāka: — Ko viņa ar to domāja…?

Nikolass steidzās garām viņam, sekodams Hekatei ārā gai­tenī. — Viņa pārspīlē, — viņš sauca pāri plecam, — mēģinādama jūs nobiedēt.

—  Nu, tas viņai izdevās, — Džošs nomurmināja. Viņš paskatījās uz Skatahu, bet viņa aizgriezās un izgāja dārzā. — Paklau, — Džošs sauca, steigdamies pakaļ viņai, — nāc atpakaļ. Man ir daži jautā­jumi. — Džošu pārņēma spējš dusmu vilnis; viņš bija noguris, ka pret viņu izturas kā pret bērnu. Viņš — un viņa māsa — viņi abi bija pelnījuši dažas atbildes.

—  Džoš, — Sofija brīdināja.