Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Un arī mazliet nobijies. Bija jau ļoti jauki spriest par uzbrukumu Hekatei viņas pašas Ēnu valstībā, bet pavisam kas cits bija sēdēt pie ieejas viņas neredzamajā valstībā un vērot ierodamies kaķus un putnus, kurus bija sapulcinājušas viņu attiecīgās pavēlnieces — Basteta un Morigana. Ko varēja izdarīt šie mazie dzīvnieki pret seno Veco rases Hekates maģiju?

Dī sēdēja milzīgā, melnā limuzīnā blakus Senuhetam, vīram, kas darbojās kā Bastetas kalpotājs. Neviens no viņiem nebija bildis ne vārda arī lidojuma laikā no Losandželosas uz Sanfrancisko Dī privātajā lidmašīnā, lai gan bija tūkstošiem jautājumu, ko Dī gribēja pajautāt vecākajam vīram. Gadu gaitā viņš bija iemācījies, ka tumšo Veco kalpotājiem — tādiem kā šis — nepatika iztaujāšana.

Viņi bija sasnieguši Hekates valstības ieeju ap pulksten diviem, tieši laikā, lai redzētu pirmo Moriganas radījumu ierašanos. No ziemeļiem un austrumiem lielos tumšos baros lejā metās putni, bija dzirdama tikai spārnu sakļaušanās, kad tie nometās Mill Vallei/ ko­kos, pulcējoties tik cieši, ka daži zari no slodzes zem tiem krakšķēja.

Nākamo stundu laikā ieradās kaķi.

Tumsā tie izlija nebeidzamā kažoku straumē. Un tad apstājās — visi ar seju pret paslēpto Ēnu valstības ieeju. Dī skatījās ārā pa savas mašīnas logu; viņš nespēja saskatīt zemi. Tā bija noklāta kaķiem — tik tālu, cik vien varēja redzēt — visos virzienos.

Beidzot tieši tajā brīdī, kad austrumu horizonts kļuva blāvs un pieņēma laša krāsas nokrāsu, Senuhets izņēma mazu melnu statu­eti no somiņas, ko nēsāja ap kaklu, un novietoja figūriņu uz priek­šējā paneļa. Tas bija skaisti veidots ēģiptiešu kaķis, ne lielāks par viņa mazo pirkstiņu. — Ir laiks, — viņš klusi sacīja.

Melnās statujas acis iemirdzējās sarkanā krāsā.

—  Viņa nāk, — Senuhets sacīja.

—   Kāpēc mēs neuzbrukām agrāk, kad Hekate guļ? — Dī jau­tāja. Lai arī vairākus gadsimtus veicis tumšo Veco izzināšanu, viņš saprata, ka patiesībā zina ļoti maz. Bet tas Dī savā ziņā mierināja, jo viņš apzinājās, ka vienlīdz maz zina arī par cilvēkiem.

Senuhets pamāja ar roku, norādīdams uz sapulcējušajiem put­niem un kaķiem. — Mums bija nepieciešami mūsu sabiedrotie, — viņš strupi atteica.

Dī pamāja. Viņš prātoja, ka Basteta tagad pārvietojas caur da­žādām Ēnu valstībām, kas robežojās ar cilvēku pasauli. Veco rases antipātija pret dzelzi nozīmēja, ka noteiktas modernas ierīces — kā mašīnas un lidmašīnas — tie neizmantoja. Dī plānās lūpas savilkās nicīgā smaidā, — tāpēc tiem bija nepieciešami tādi cilvēki kā viņš un Senuhets, kas darbojās kā viņu aģenti.

Viņš vairāk sajuta nekā redzēja putnus sakustamies kokos: pus­miljonu — iespējams, pat vairāk — pret rietumiem pagrieztām gal­vām. Viņš sekoja to skatieniem, veroties tumšajā debess punktā. Sākumā viņš neredzēja neko, tad augstu debesīs parādījās veidols, saskatāms tikai tāpēc, ka aizēnoja zvaigznes. Morigana tuvojās.

Dī zināja, ka katras leģendas pamatā ir grauds patiesības. Ska­tīdamies debesīs, vērodams, kā rietumos parādās bālsejainā būtne, aiz kuras kā milzīgi spārni plivinājās izplestais spalvu mētelis, Dī ticēja, ka zina, kur cēlušās leģendas par vampīru Nosferatu. Savas garās dzīves laikā viņš bija saticis vampīrus — īstus vampīrus, — un neviens no tiem nebija tik biedējošs kā Vārnu dieviete. Morigana nometās uz zemes tieši priekšā limuzīnam, pēdējā brīdī, iekams viņa sakļāva savu mēteli un piezemējās, kaķi pašķīda uz visām pu­sēm. Krēslā bija saskatāms tikai baltais sejas ovāls, viņas acis, mel­nas kā nakts, izskatījās kā papīrā izdedzināti caurumi. Tad kaķi no­ņurdēja, atskanēja zema dārdoņa, kas notrīsēja cauri gaisam, un no tumsas iznāca Basteta. Kaķu dievietei mugurā bija balts ēģiptiešu princeses tērps, un rokā tā turēja šķēpu — tikpat garu kā pati. Bas­teta devās cauri kaķu jūrai, kas pašķīrās viņas priekšā un tad aiz viņas atkal sakļāvās. Slejoties pāri Moriganai, viņa dziļi paklanījās Vārnu dievietei. — Krustmeit, ir laiks? — viņa ieņurrājās.

—   Ir laiks, — Morigana atbildot paklanījās. Atmetot atpakaļ mēteli, atsedzās plecā iekārts garš bultu loks. Viņa paņēma loku un ielika tajā bultu no bultu maksts.

Tad abas no tumšo Veco klana, reizē pagriezdamās, metās uz šķietami necaurejamo žogu un izkļuva tam cauri.

Kaķi un putni viņām sekoja.

—  Tagad tas sāksies, — Senuhets sacīja līksmi, savākdams sa­vus ieročus — divus līkus ēģiptiešu bronzas zobenus —, un izrāpās no auto.

Bet vai beigsies, Dī nodomāja, taču savas bažas paturēja pie sevis.

pieKTDienjA,

1 JŪNIJS

24. NODALA

Džošs ar māsu stāvēja senatnīga meža malā un vēroja mazu spārnotu radījumu trijotni, kas izskatījās apbrīnojami līdzīgi drako­niem, kas virpuļo un dejo rītausmas pirmajos saules staros. Džošs pavērās uz Sofiju, tad žigli novērsās. — Es negribu, lai tu to dari, — viņš ātri sacīja.