Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Bet brālis metās viņai garām un saķēra Skatahu aiz pleca. Džošs nekad vēl nebija pieskāries viņai. Pēkšņi viņš bija notverts, sakratīts un pagriezts gaisā. Džošs atsitās pret zemi pietiekami spē­cīgi, lai sajustu aizcērtamies elpu, viņš attapās, ka skatās lejup uz Skatahas zobenu, tā gals bija pielikts cieši starp viņa acīm. Skataha ierunājās, balss bija nedaudz skaļāka par čukstu: — Pagājušajā naktī tu aizvainoji Veco rases dievieti; šodien tu esi pamanījies sakaitināt vienu no Nākamās paaudzes, un vēl nav pat uzlēkusi saule, — viņa piemetināja. Tad Kareive ielika zobenu makstī un paskatījās uz apstulbušo Sofiju. Viņa pat nebija pamanījusi Skatahu pakusta­mies. — Vai viņš vienmēr uzvedas šādi? — Skatija jautāja.

—  Kā? — Sofija nesaprata.

—  Muļķīgi, nepārdomāti, pārsteidzīgi… Vai man turpināt?

—   Nē, nav vajadzīgs. Jā, parasti viņš uzvedas tamlīdzīgi, daž­reiz vēl sliktāk. — Bērnībā viņa mēdza ķircināt Džošu, ka viņam piemīt visi "darbības" gēni, bet viņai "domāšanas" gēni. Brālis bija impulsīvs un pārgalvīgs, bet, runājot godīgi, Sofija uzskatīja, ka viņš ir pietiekami lojāls un uzticības cienīgs cilvēks.

Skataha uzrāva Džošu kājās. — Ja tu turpināsi šādā garā, tu ilgi neaizkavēsies šajā pasaulē.

—  Es tikai gribēju uzdot dažus jautājumus.

—  Tev paveicies. Pirms dažiem gadsimtiem es, iespējams, būtu tevi vienkārši nogalinājusi. Man piemita ašs temperaments, — viņa piemetināja, — bet esmu piestrādājusi pie savas paškontroles.

Džošs paberzēja muguru. Ja Skataha būtu nometusi viņu lejā uz akmeņiem, viņš patiešām būtu savainots, bet viņš saprata, ka viņa bija uzmanīgi nometusi viņu zālē un sūnās. —Tas bija kā džudo metiens, — viņš sacīja nedroši, cenzdamies izklausīties ikdienišķi un pie viena mainīt sarunas tematu.

—  Kaut kas tamlīdzīgs…

—  Starp citu, kur tu iemācījies džudo?

—   Es neesmu mācījusies džudo. Es radīju senos pamatus lie­lākajai daļai cīņas mākslas veidu, kurus šodien apgūst, — sar­kanmatainā Kareive atcirta, spilgti zaļajām acīm neganti nozibot. — Patiesībā tas nevienam no jums nenodarītu nekādu ļaunumu, ja es jums parādītu dažus vienkāršus paņēmienus.

—    Es domāju, ka mēs spējam vairāk nekā vienkāršus paņē­mienus, — Džošs sacīja. — Mēs divus gadus mācījāmies teikvondo — seno korejiešu cīņas mākslu, kad mūsu vecāki bija Či­kāgā, un gadu apguvām karatē Ņujorkā… vai arī tā bija Bostona?

—  Tu radīji džudo? — Sofija jautāja it kā starp citu.

—    Nē, Kano Džigoro izveidoja moderno džudo, bet balstīja savu cīņas sistēmu uz džiudžitsu, kas ir saistīta ar aikido, kas attīs­tījās četrpadsmitajā gadsimtā. Man šķiet, es tad biju Japānā. Visām cīņas mākslām ir kopējas saknes. Un tā nu esmu es, — Skatija kautri sacīja. — Nāciet, ja jūs nedaudz mākat teikvondo un karatē, tas ir noderīgi. Ļaujiet man parādīt dažas pamata kustības, kamēr mēs gaidām Nikolasu.

—  Kur viņš ir? — Sofija jautāja, atskatīdamās pāri plecam uz māju. — Kas tur notiek? Vai viņš lūdz Hekati atmodināt mūsu ma­ģisko potenciālu?

—  Jā, viņš to lūdz, — Skatija apstiprināja.

— Bet Hekate sacīja, ka tas var mūs nogalināt! — Džošs satraukti iesaucās. Viņam radās aizdomas, ka Fleimela dienas kārtībā bija kaut kas vairāk nekā pasargāt viņu un viņa māsu. Alķīmiķim kaut kas bija padomā.

— Viņa tā tikai bilda, — Skatija sacīja. — Viņa vienmēr nedaudz ir bijusi drāmas karaliene.

—  Tad Nikolass ir pārliecināts, ka mums nekādas briesmas ne­draud? — Džošs jautāja.

—   Nē, patiesībā viņš nav pārliecināts, — Skatija sacīja. — Bet ticiet man, jūs esat briesmās. Vienīgā atšķirība būtu, ja Hekate jūs atmodinātu, citādi jūs būsiet nāves briesmās.

Nikolass Fleimels sekoja Hekatei cauri mājai. Jaunā sieviete ejot vilka pirkstus pa sienām, atstājot savā ceļā kokā gaišas svītras — ar lapām un puķēm. — Man nepieciešama tava palīdzība, Hekate. Es nevaru to paveikt viens, — Nikolass sauca viņai nopakaļ.

Dieviete ignorēja viņu. Viņa nogriezās lejā pa garu taisnu gai­teni un traucās uz priekšu. Kur vien Hekate spēra soļus, tur aiz vi­ņas palika mazi zaļi zāles pleķīši, kas jau sāka pieaugt, kad Fleimels steidzās viņai pakaļ. Kad viņš bija pusceļā lejup pa gaiteni, zāle sniedzās līdz ceļiem, tad līdz viduklim, un pēkšņi viss gaitenis bija pieaudzis ar garu žiletes asuma zāli. Tās asās malas skaļi čabēja, ra­dot skaņas, kas līdzinājās vārdiem.

Nikolass Fleimels ļāva pieaugošajām dusmām iziet cauri savai aurai. Saspiedis labo plaukstu dūrē, viņš pēkšņi izpleta pirkstus, un gaisā pacēlās spēcīga, asa piparmētras smarža. Zāle viņa priekšā pēkšņi noliecās, kā spēcīga vēja skarta, un alķīmiķis paspēja ierau­dzīt, ka jaunā sieviete iegāja telpās, kas bija izvietotas nedaudz nostāk no pārējās mājas. Kavējoties mirkli ilgāk, viņš būtu pagājis taisni garām atverei sienā.

—  Pietiek ar šīm spēlītēm, — Fleimels, ieiedams istabā, strupi sacīja.