Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Hekate acumirklī apcirtās apkārt. Tajos dažos mirkļos, kamēr dieviete skrēja pa gaiteni, viņa bija jau nedaudz novecojusi. Tagad viņa izskatījās ap piecpadsmit gadu veca. Seja šķita ieguvusi drau­dīgu masku, un dzeltenās acis bija niknas. — Kā tu iedrošinies ru­nāt ar mani šādā veidā! — Viņa draudīgi pacēla rokas. — Tu zini, ko es varu tev nodarīt.

—   Tu to neuzdrošināsies, — Fleimels mierīgi atteica, lai gan nebūt tā nejutās.

—   Kāpēc gan ne? — Hekate bija pārsteigta. Viņa nebija piera­dusi, ka viņai iebilst.

—  Tāpēc, ka es esmu Grāmatas sargs.

—  Grāmatas, ko tu pazaudēji…

—  Fsmu Sargs, kas parādās Grāmatas pareģojumos, — Fleimels atcirta. — Pirmais un pēdējais Sargs, — viņš piebilda. — Dvīņi arī parādās Grāmatā. Tu saki, ka pazini Ābrahamu — tad tu zini, cik precīzi viņa pareģojumi un paredzējumi bija.

—  Viņš bieži kļūdījās, — Hekate nomurmināja.

—  Kā Sargs es tevi lūdzu izdarīt kaut ko, ko es uzskatu par bū­tisku, lai izglābtu ne tikai Veco rasi, bet arī cilvēkus: es gribu, lai tu atmodini dvīņu maģisko potenciālu.

—   Tas var nogalināt viņus, — dieviete atbildēja ļoti ikdie­nišķā tonī. Viņa patiesībā neuztraucās, vai cilvēku radījumi dzīvo vai mirst.

—   Pastāv tāda iespēja, — Fleimels atzina, sajuzdams kaut ko ledainu iemetamies vēdera lejasdaļā, — bet ja tu mums nepalīdzēsi, tad viņu nāve ir neizbēgama.

Hekate pagriezās un piegāja pie loga. Pāri ieslīpajam zālie­nam Skataha demonstrēja dvīņiem paņēmienus. Sofija un Džošs rāmi vēroja viņas kustības. Fleimels pievienojās Hekatei pie loga.

—    Kādā pasaulē mēs dzīvojam, — viņš komentēja nopūzda­mies, — kad viss — iespējams, pat cilvēku rases turpināšanās — guļ uz šo pusaudžu pleciem.

—  Dzelzs dēļ, vai ne?

—  Jā, dzelzs dēļ. Mēs izdzīvojām Danu Tālis krišanu, mēs izdzī­vojām plūdus un ledus laikmetu. Un tad, apmēram pēc trīstūkstoš gadiem, vienkāršs metāla strādnieks, kas izgatavoja bronzu, sāka eksperimentēt ar jauno metālu. Viņš bija gluži vienkāršs vīrs — un tomēr pamanījās noslaucīt no zemes veselu cilvēku rasi un to dzīvesveidu. Lielās pārmaiņas parasti notiek viena cilvēka darbību dēļ. — Hekate apklusa, vērodama dvīņus, kā tie sita un spēra bla­kus Skatahai. — Sudrabs un zelts. Retākās no visām aurām, — viņa nomurmināja, un uz vienu mirkli ap dvīņiem iezaigojās to auras.

—    Ja es to izdarīšu un tas viņus nogalinās, tad man vajadzēs tur­pināt dzīvot ar notikušo uz savas sirdsapziņas?

—   Tagad es esmu vecs, tik vecs, — Nikolass sacīja ļoti klusi.

—    Vai tu zini, cik daudz draugu esmu apglabājis pa šiem gad­simtiem?

— Un vai tu izjūti viņu zaudējumu? — Hekates balsī bija jūtama patiesa ziņkāre.

—  Jā, ikviena.

—  Joprojām?

—  Jā. Katru dienu.

Dieviete pastiepa roku un uzlika to Fleimela plecam. — Tad tu joprojām esi cilvēks, Nikolas Fleimel. Dienā, kad tu vairs nerūpēsies par to, tu būsi kļuvis kā Dī un viņam līdzīgie. — Viņa aizgriezās, pievērsās atkal dārzam un paskatījās uz dvīņiem. Abi mēģināja, bet neveiksmīgi, trāpīt Skatahai, kas pieliecās un virpuļoja, pat neiz­kustoties no vietas. No tāluma viņi izskatījās kā trīs parasti pus­audži, mēģinot jaunu deju, bet Hekate zināja, ka viņos nekas nebija parasts.

—  Es to izdarīšu, — viņa galu galā sacīja. — Es atmodināšu viņu spēkus. Pārējais ir tavā ziņa. Tev viņi būs jāapmāca.

Fleimels pielieca galvu, un Hekate pamanīja asaras viņa acis. Ja dvīņi izdzīvos pēc atmodināšanas, pastāv iespēja, lai arī neliela, ka viņš atkal redzēs Pereneli. — Saki man, — viņš iesāka, tad atklepojās, lai balss neķertos. — Vīrs, kas atklāja, kā apstrādāt dzelzi, — tas kalējs pirms trīs tūkstoš gadiem, kas notika ar viņu?

— Es viņu nogalināju, — Hekate sacīja, bet viņas dzeltenās acis bija platas un nevainīgas. — Viņa darbības iznīcināja mūs. Ko es vēl varēju darīt? Bet tas bija par vēlu. Dzelzs noslēpums jau bija ieviests pasaulē.

Fleimels paskatījās uz dvīņiem, vēroja Džošu satveram māsu pie pēdām, vēroja, kā viņa aizkabina kāju brālim aiz muguras, nogāžot viņu zemē. Viņu smiekli — skanīgi un tīri — karājās pirmsausmas gaisā. Viņš lūdzās, lai šoreiz viņi nenokavētu.

23. NODAĻA

Sanfrancisko kaķi pameta pilsētu pašā nakts melnumā.

Pa vienam un pāros, savvaļas un sapluinīti ielu kaķi, apaļīgi un labi kopti mājas kaķi, visu veidu un visu izmēru, tīršķirnes un jauk­teņi, garspalvaini un īsspalvaini, tie kustējās pa ēnām klusā kaķu vilnī. Tie viļņojās pāri tiltam, mutuļoja cauri sānieliņām, dzinās cauri tuneļiem zem ielām, rāpās pāri jumtiem.

Visi virzienā uz ziemeļiem.

Tie drāzās garām šokētiem un izbiedētiem vēlas nakts baudī­tājiem, nomales žurkām un pelēm, ignorēdami putnu ligzdas.

Tajā naktī Sanfrancisko pilsētā atbalsojās pirmatnēji simtiem tūkstošu suņu kaucieni.

Doktors Džons Dī bija nelaimīgs.