Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija pamāja, pēkšņi viņai kļuva slikti, jūtot saraujamies vēderu. Atmiņas, kā pretīgās melnās vārnas dauza mašīnas priekšējo stiklu un knābā caurumus metālā, vajās līdz pēdējai stundai.

—  Labi, iedomājies, kas notiks, ja desmittūkstoš putnu sapul­cēsies.

—  Desmit tūkstoši, — Sofija čukstēja.

—   Vairāk nekā simttūkstoš, — Skatija sacīja, nogriezdamās šaurā gaitenī. — Nathairu izlūki tos novērtēja kā pusmiljonu.

—  Un vai tu kaut ko neteici par kaķiem? — Džošs jautāja.

—  Jā, es teicu. Vairāk, nekā mēs spējam saskaitīt.

Džošs paskatījās uz māsu, apzinādamies draudīgās briesmas, kurās viņi tagad patiešām iesaistīti. Viņi varēja nomirt šajā savādajā Ēnu valstībā, un neviens nekad to neuzzinās. Džošs sajuta asaras sariešamies acīs un notrausa tās. Viņu vecāki visu savu turpmāko dzīvi prātos, kas ar viņiem noticis.

Gaitenis, pa kuru viņi gāja, ieveda citā, vēl šaurākā. Griesti bija tik zemi, ka dvīņiem nācās iet pieliektām galvām. Šeit nebija nedz pakāpienu, nedz kāpņu, bet gaitenis apļveidīgi vijās lejup garā, slīpā spirālē. Dvīņi saprata, ka iet dziļāk zemē zem koka. Sienas kļuva tumšākas, gludo koku tagad izraibināja cauri izlauzušās sak­nes, kas, izvijušās ārā, ar saviem zarainajiem pirkstiem rāva viņu matus. Gaiss kļuva mitrs, smaržoja pēc smilšmāla un svaigas ze­mes, trūdošām lapām un jauniem dzinumiem.

—    Māja ir dzīva, — Sofija sacīja izbrīnā, kad viņi iegāja citā — spirālveidā izvītā gaitenī, pilnībā veidota no liela koka, kas zarainām un grumbuļainām saknēm slējās virs viņiem. — Pat mums kustoties tā iekšienē, viss — istabas un logi, un baseini — tas joprojām ir dzīvs koks! — Sofijai šī doma vienlaikus šķita gan pār­steidzoša, gan biedējoša.

— Šis koks tika izaudzēts no Igdrasila, Pasaules koka sēklas, — Skatija klusi sacīja, berzēdama savu plaukstu pret atklātajām koka saknēm. Viņa pielika plaukstu pie sejas un dziļi ieelpoja aromātu. — Pirms gadu tūkstoša, kad Danu Tālis nogrima zem viļņiem, daži Vecie spēja izglābt kādus floras un faunas objektus un pārstādīt to savās zemēs, bet tikai divi no Vecajiem — Hekate un Odins — spēja izaudzēt savas Igdrasila sēklas. Odinam, tāpat kā Hekatei, piemita vara pār burvestībām.

Džošs sarauca pieri, mēģinādams atcerēties to mazumiņu, ko viņš zināja par Odinu. Vai tas nebija vienacainais norvēģu dievs? Bet, iekams viņš paspēja pajautāt, Hekate pazuda atvērumā, ko aptvēra sakņu mezgli un savijušās saknes. Nikolass Fleimels apstājās un gaidīja, līdz dvīņi un Skatija panāca viņus. Ap viņa blāvajām acīm bija tumši loki, starp uzacīm parādījusies dziļa vertikāla rieva. Ru­nājot Fleimels uzmanīgi izvēlējās vārdus, nervozitāte darīja viņa franču akcentu vēl pamanāmāku. — Es vēlētos, kaut jums tas nekad nebūtu jādara, — viņš sacīja, — bet jums jātic man, kad es saku, ka nav cita ceļa. — Viņš pasniedzās un uzlika vienu roku uz Sofijas labā pleca un otru uz Džoša kreisā pleca. Dvīņu auras — sudraba un zelta — uz mirkli iezaigojās, un smagajā gaisā uzvirmoja vaniļas saldējuma un apelsīnu smarža.

—   Baidos, ka tad, kad jūs palīdzējāt Perenelei un man, jūs no­lēmāt sevi vislielākajām briesmām. Kad Hekate atmodinās jūsu ma­ģisko potenciālu, es jums iemācīšu aizsargāšanās burvju vārdus, un ir vēl citi, pie kuriem es jūs aizvedīšu, speciālisti piecos senos maģijas veidos. Es ceru, ka viņi pabeigs jūsu mācīšanu.

—   Mēs būsim mācīti burvji? — Sofija jautāja. Bet pie sevis no­domāja, ka viņai vajadzētu būt lielākā sajūsmā, tomēr visu laiku atcerējās Skatijas vārdus, ka kādreiz, ja Hekate atmodinās viņu spē­kus, viņi var nokļūt nopietnās briesmās.

—    Kā burvji un magi, kā gaišreģi, vārdotāji, dziednieki, zīl­nieki, — Fleimels pasmaidīja. Viņš paskatījās pār plecu, tad pa­griezās atpakaļ pie dvīņiem. — Tagad ejiet iekšā un dariet visu, ko viņa liek. Es zinu, ka esat nobijušies, bet mēģiniet nebaidīties. Ļaujiet man pasacīt, nav kauns baidīties. — Viņš joprojām smaidīja, Fleimela lūpu kaktiņi savilkās uz augšu, bet smaids tomēr neat­spoguļojās viņa satraukuma pilnajās acīs. — Kad jūs iznāksiet no šīs istabas, jūs būsiet pavisam citādi cilvēki.

—   Es negribu būt citāda persona, — Sofija čukstēja. Viņa gri­bēja, lai viss būtu tieši tā kā pirms pāris stundām, kad viss bija pa­rasts un apnicīgs. Tieši tagad viņa atdotu jebko, lai tiktu atpakaļ apnicīgajā pasaulē.

Fleimels atkāpās no durvīm un steidzināja dvīņus doties iekšā. — No tā brīža, kad paskatījāties uz Dī, jūs jau sākāt mainīties. Un, pārmaiņām sākoties, tās nav iespējams pavērst atpakaļ.

Kambara iekšpusē bija tumšs, tā sienas veidotas no mezglainām un izlocītām saknēm. Sofija sajuta brāļa roku savējā un mazliet sa­spieda viņa pirkstus. Džoša plauksta savilkās atbildes spiedienā.