Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

DI gaidīja, līdz pēdējais no putniem un kaķiem bija pazudis He­kates Ēnu valstībā, iekams pameta auto un soļoja paslēptā atvēruma virzienā. Senuhets, Bastetas kalpotājs, bija pametis mašīnu jau ag­rāk, dedzīgi sekodams savai pavēlniecei Ēnu valstībā, bet Dī nebija tik entuziastisks. Būt pirmajam cīņā nebija labākais variants. Pa­rasti izdzīvoja tie karavīri, kas bija aizmugurē. Dī nosprieda, ka He­kates sargi sapulcējušies aiz neredzamās sienas, un viņam nebija ne mazākās noslieces iziet pirmajam cauri atvērumam. Tas nepadarīja viņu par ļaundari, viņš prātoja, tas vienīgi nozīmēja, ka viņš ir uz­manīgs, un būt uzmanīgam bija tas, kas palīdzēja palikt dzīvam daudzus gadsimtus. Bet viņš nevarēja kavēties ārpusē visu laiku, šie necilvēkveida kungi cerēja viņu redzēt kaujas laukā. Mazais vīrs savilka savu divtūkstoš dolāru dārgo mēteli ciešāk ap pleciem, pirms iegāja atvērumā, un, aiz sevis atstādams dzestro agrā rīta gaisu, devās iekšā…

…kaujas laukā.

Visur bija ķermeņi, bet neviens no tiem nebija cilvēka ķermenis.

Moriganas putni, iegājuši Hekates Ēnu valstībā, bija izmainī­jušies: tie bija kļuvuši gandrīz cilvēkveidīgi… tomēr ne gluži. Tagad tie bija gari un tievi kā viņu pavēlniece, spārni izplesti — gari un kaujinieciski, ar caurspīdīgu ādu piestiprināti cilvēkveida ķermeņiem, spārnu galos vīdēja nāvējoši nagi. Galvas joprojām bija kā putniem.

Spalvu laukā šur tur mētājās daži kaķi. Tie arī, nokļuvuši Ēnu valstībā, bija vērtušies gandrīz cilvēkveidīgi, līdzīgi Bastetai tiem bija palikušas kaķu galvas. Ķepas bija kaut kas pa vidu starp cil­vēku rokām un kaķu pēdām, noslēdzoties ar līkiem žiletes asuma nagiem, ķermeņi klāti smalkām pūkām.

Pavēries apkārt, Dī neredzēja, ka no Hekates sargiem kāds būtu kritis kaujā, un pēkšņi jutās nobijies; kas notiks, ja dieviete sargā savu valstību? Viņš pasniedzās zem mēteļa, izvilka zobenu, kas kādreiz tika saukts par Excalibur, un devās lejā pa taku, kur ārā no miglas slējās milzīgs koks. Asins sarkans saules lēkts izlija pāri senatnīgajam melnajam asmenim.

— Putnu vīri, — Skatija nomurmināja un tad vēl kaut ko noteica senatnīgajā ķeltu — savas jaunības — valodā. Viņa ienīda putnu vīrus, tie uzdzina viņai šermuļus. Viņa no Igdrasila ieejas vēroja, kā radījumi nāk ārā no meža.

Visu rasu mitoloģijas ietver stāstus par vīriem, kas pārvēršas par putniem, vai putniem, kas pārtop par puscilvēciskiem radīju­miem. Savā ilgajā dzīvē Skatija bija tikusies ar daudziem radījumiem un reiz bija nonākusi bīstami tuvu nāvei, kad pieveica Sirinu, pūci ar skaistas sievietes galvu. Kopš tās saskarsmes viņai bija alerģija pret putnu spalvām. Skatijai jau uzmetās zosāda, un viņa juta tuvoja­mies šķavas. Moriganas radījumi kustējās neveikli kā sakumpuši cilvēki, vilkdami kājas pa zemi. Tie bija vāji karavīri, bet bieži vien guva virsroku vienīgi skaita dēļ.

Tad parādījās Bastetas kaķi. Tie kustējās lēnām, zagšus, daži stāvēdami uz divām kājām, bet lielākā daļa pārvietojās ar četrām. Tur, Skatija zināja, slēpāsĀfrikas un Indijas leģendas par milzīgajiem kaķiem. Atšķirībā no putniem kaķeilvēki bija nāvējoši cīnītāji. Tie bija zibenīgi ātri, to nagi spēja nodarīt drausmīgu postījumu. Ska­taha nošķaudījās: viņai no kaķiem arī bija alerģija.

Savādā armija apstājās, iespējams, milzīgā izmēra koks tiem iedvesa bijību vai arī tie apjuka, ieraugot atvērtajās durvīs stāvam tikai vienu Kareivi. Tie saminstinājās, tad, it kā vienas komandas dzīti, metās uz priekšu garā, trokšņainā strīpā.

Kareive pagrieza galvu uz vienu un otru pusi, pacēla plecus, un tad viņas rokās parādījās divi īsi zobeni. Viņa pacēla tos virs galvas "X" veidā.

Tas bija signāls, ko gaidīja torkaltieši un nathairas. Šķietami no nekurienes simtiem biedējošu ķirzaku brāzās lejā no debesīm, atstājot sauli aizmugurē, un pēkšņi uzbruka armijai, kas virzījās uz priekšu. Radījumi lidoja lielos apļos, slaucīdami pretiniekus, lielie spārni sacēla milzīgus smilšainu putekļu mākoņus, kas apstulbi­nāja un apmulsināja putnus un kaķus. Tad torkaltieši, kas gulēja, paslēpušies garajā zālē un aiz savijušajām Igdrasila saknēm, izcēlās uzbrucēju vidū. Skatijai, steidzoties atpakaļ mājas dziļumā, ienāca prātā, cik ļoti āra trokšņi viņai atgādina barošanas laiku Sanfran­cisko Zooloģiskajā dārzā.

—   Mūsu laiks tuvojas beigām, — Skatija sauca Fleimelam, kad bija sasniegusi gaiteni.

—  Cik daudz viņu ir? — Nikolass drūmi jautāja.

—   Pārāk daudz, — Skatija atbildēja, nedaudz paklusēja, tad piebilda, — torkaltieši un nathairas nespēs tos ilgi aizkavēt.

—  Un kur ir Morigana un Basteta?

—   Es tās neredzēju, bet esmu pārliecināta, ka tās nāk, un, kad atnāks… — viņa atstāja teikumu nepabeigtu. Hekate, aizņemta ar dvīņu atmodināšanu, nespēs nostāties pretī tumšajiem Vecajiem.

—  Jā, tās atnāks, — Fleimels drūmi sacīja.