Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Būs labi, — Nikolass stingri noteica. Ārpusē gaitenī atbalso­jās kliedzieni, tad atskanēja negaidīta ieroču žvadzoņa, sajaukusies ar cilvēku un dzīvnieku rēcieniem. Pāri visam Skatahas sajūsmas pilnie smiekli. Fleimels pastiepās pēc Sofijas, kas joprojām peldēja četras collas virs zemes; kad viņš saņēma Sofijas roku, viņas aura iezaigojās zaļganbalta. Fleimels uzmanīgi novilka viņu atpakaļ uz zemes. Tiklīdz Sofijas pēdas pieskārās zemei, šķita, ka viss spēks pamet viņas ķermeni; Džošs paguva saķert māsu, iekams viņa sa­ļima uz grīdas bezsamaņā.

Džošs nekavējoties bija blakus māsai. Viņš pagrūda Fleimelu nost un paņēma dvīņumāsu rokās. No Sofijas gaistošās auras uz viņa ādu pārlēca sprakšķoša enerģija, bet viņš pat nepamanīja vieg­los dzēlienus. Kad Džošs pavērās augšup uz Fleimelu, viņa seja bija naidīga. — Tu zināji,— viņš uzbruka, — tu zināji, cik bīstami tas ir. Mana māsa varēja palikt komā.

—    Es zināju, ka tas nenotiks, — Nikolass mierīgi sacīja, sakņūpot blakus Džošam. — Viņas aura, jūsu abu auras ir pārāk stip­ras. Es zināju, ka jūs abi izdzīvosiet. Es nekad labprātīgi nebūtu jūs pakļāvis briesmām. Es zvēru. — Viņš pasniedzās pēc Sofijas rokas locītavas, lai pārbaudītu pulsu, bet Džošs pagrūda viņa

roku projām. Viņš neticēja Fleimelam, lai gan gribēja, tomēr šķita, ka Fleimela vārdi skan kaut kā neīsti.

Viņi abi negaidīti salēcās, ārpusē, gaitenī, atskanēja kaut kas kaķa spiedzienam līdzīgs. Tad atskanēja Skatijas balss: — Mums patiešām jādodas projām, un pašreiz būtu īstais bridis!

Degoša koka smarža kļuva aizvien stiprāka, un telpā iespiedās pelēku dūmu stīga.

—   Mums jāiet. Mēs varam par to parunāt vēlāk, — Fleimels stingri sacīja.

—  Parunāsim gan, — Džošs noteica.

—  Es tev palīdzēšu viņu nest, — alķīmiķis piedāvāja.

—   Es pats to varu izdarīt, — Džošs sacīja un paņēma māsu ro­kās. Viņš netaisījās uzticēt Sofiju vēl kādam. Džošs bija pārsteigts, cik viegla viņa šķita, un tai brīdī bija pateicīgs par visiem tiem pē­dējiem mocību pilnajiem futbola treniņa mēnešiem, kas bija pada­rījuši viņu spēcīgāku, nekā viņš izskatījās.

Alķīmiķis pacēla īso mietu, ko viņš bija atstājis pieslietu pie sie­nas, un sagrieza to. Mieta gals iezaigojās zaļā tonī un atstāja gaisā tik tikko jaušamas smaragda zaļas dūmakainas pēdas.

—  Gatavi? — Fleimels jautāja.

Džošs, turot māsu cieši piespiestu pie krūtīm, pamāja.

—   Lai kas arī notiktu, lai ko tu arī redzētu, neapstājies, neat­griezies atpakaļ. Lai otrpus šīm durvīm nekas tevi neaizkavē.

Džošs sekoja Fleimelam pa durvīm… un uzreiz apstājās, sa­stindzis šokā. Skatija stāvēja šaurā gaiteņa vidū, abi īsie zobeni zi­bēja viņas priekšā. Aiz zobeniem, piepildot visu gaiteni, atradās visbriesmīgākie radījumi, kādus viņš jebkad bija redzējis. Viņš bija gaidījis briesmoņus, bet tas, ko viņš ieraudzīja, nebija ne tuvu tam, tie bija radījumi, daudz briesmīgāki par briesmoņiem. Radījumi, kas nebija nedz cilvēki, nedz dzīvnieki, bet kaut kaut kas pa vidu abiem. Cilvēki ar kaķa galvām — šņācoši un Skatijas zobenu sašķelti, to nagi šķīla dzirksteles pret viņas zobeniem. Citi — ar vīriešu ķer­meņiem, bet milzīgiem, smailiem kraukļu galvaskausiem — centās piekļūt Skatijai, mēģinādami ieknābt un iedurt.

—   Skatij, — zemē! — Fleimels komandēja. Nesagaidot, lai re­dzētu, vai Skatija dzirdējusi, viņš pastiepa roku un nolaida zemāk īso nūju. Viņa aura iezaigojās, un gaisā pēkšņi bija jūtama stipra piparmētras smarža. Nūjas galā parādījās smaragdzaļa virpuļojoša gaismas bumba un tad pēkšņi ar skaļu paukšķi traucās uz priekšu. Skatija tik tikko paspēja pieliekties, iekams bumba aizšavās pa gaisu un saplīsa druskās pret griestiem tieši virs viņas galvas. Tā atstāja spilgtu pleķi kā traipu, kas sāka sadalīties un staipīgi pilēt lejā zaļas gaismas veidā. Cauri atvērumam izmetās kāds briesmīgs radījums ar svītraina kaķa galvu, atvērtajā mutē zibēja zobi. Tas pa­manīja Skatiju un metās uz viņu, bet tai brīdī uz viņa galvas izšķīda lipīgs piliens. Cilvēks ar kaķa galvu kļuva mežonīgs. Tas izmetās atpakaļ gaitenī, kur uzbruka it visam savā ceļā. Atvērumā parādījās putncilvēks, arī tam tika zaļās gaismas piliens. Tā melnie spārni acumirklī tika sapluinīti, un ar derdzīgu klabošu ķērcienu tas aiz­vēlās atpakaļ, no kurienes bija parādījies. Džošs pamanīja, ka me­dus konsistences zaļajai gaismai, lai gan tā dedzināja radījumus, ne­bija nekādas iedarbības uz koku. Viņš zināja, ka apkārtnei jāpievērš daudz vairāk uzmanības, bet visas viņa rūpes bija veltītas māsai. Sofijas elpa bija ātra, acis aiz aizvērtajiem plakstiņiem šaudījās.

Skatija pielēca kājās un metās pie Fleimela un Džoša.

—  Ļoti iespaidīgi, man šķiet, — viņa nomurmināja. — Es nezi­nāju, ka tu to spēj.

Fleimels pagrieza īso nūju kā zizli. — Tā fokusē manu spēku.

Skatija palūkojās apkārt. Šķiet, ka esam ielenkti.