Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Un, lai arī Džošs zināja, ka Fleimels bija iesaistījis viņus draus­mīgās briesmās, viņš nešaubījās ne mirkli, ka alķīmiķim var uzticēt aizmuguri. Viņš pamāja, tad pagriezās un izšāvās cauri vīnstīgu aizkaram un skrēja, cieši piespiedis māsu sev pie krūtīm, Projām no koka patvēruma kaujas troksnis bija neiedomājams, bet viņš koncentrējās uz zemi tieši sev priekšā, vērodams saknes un citus zemes nelīdzenumus, aiz kā varētu paklupt. Viņa rokās Sofija sa­kustējās, viņa samirkšķināja acis un sāka grozīties. Džošs vēl ciešāk satvēra viņu. — Esi mierīga, — viņš neatlaidīgi lūdzās, lai gan nebija pārliecināts, vai māsa viņu dzird. Džošs mainīja virzienu, pārvietojoties pa labi, projām no radījumu čīkstina, bet viņš ne­spēja neievērot, ka tad, kad tie bija stipri savainoti, tie atgriezās savās sākotnējās putnu un kaķu formās. Divi apstulbuši kaķi un trīs sapluinītas vārnas pacēlās no netīrumiem un vēroja viņu, paskrejot garām. Džošs dzirdēja Fleimelu skrienam aiz viņa un sajuta piparmētras smaržu rīta gaisā, tātad alķīmiķis darbojās ar burvestībām. Vēl desmit, piecpadsmit soļu, un viņš būs pie Skatijas, un Džošs zināja, ka tad, kad viņš būs pie Skatijas, viņš būs drošībā. Bet, kad Džošs sasniedza Skatiju, tieši tajā brīdī viņas acis šausmās ieplētās. Viņš atskatījās pār plecu un ieraudzīja slaidu sievieti ar gludu kaķa galvu un ķepām ēģiptiešu tērpā lecam vismaz div­desmit pēdu un piezemējamies uz Nikolasa Fleimela muguras, notriecot viņu zemē. Parādījās līks, ass nags un sašķēla alķīmiķa īso nūju uz pusēm, tad radījums atmeta galvu un sāka triumfējoši šņākt un sist ar ķepām.

27. NODALA

Perenele Fleimela no mazās pazemes kameras tika pārvesta četru nelielu sargu pavadībā. Sargi bija tērpušies melnās ādas drēbēs, galvās — motociklistu ķiveres, kas paslēpa sejas. Viņa ne­bija līdz galam pārliecināta, ka tie ir cilvēki, — pavisam noteikti viņa nespēja saskatīt nekādu auru pēdas, sirdspukstus vai pat šo figūru elpu. Kad tie apstājās ap Pereneli, viņa sajuta neskaidru no­rādījumu par kaut ko savādu un mirušu, gaisā jautās it kā sapu­vušu olu, pārgatavojušos augļu smaka. Perenele nodomāja, ka tie varētu būt cilvēku atdarinājums, izaudzēti kolbās ar smirdīgu šķid­rumu. Perenele zināja, ka Dī vienmēr bija fascinējusi ideja radīt sev sekotājus, un viņš veltīja desmitiem gadu, eksperimentēdams ar golemiem, atdarinājumiem un homunkuliem.

Nesakot ne vārda, visi četri veidojumi saraustītām kustībām steidzināja viņu ārā no kameras un lejā pa garu, šauru un krēslainu koridoru. Perenele apzināti kustējās lēni, dodot sev laiku sakopot spēkus un aptvert vietas iespaidu.

Džefersons Millers — apsarga spoks bija pastāstījis Perijai, ka viņa ir Enoha uzņēmuma pagrabstāvā, uz rietumiem no Tclegraph Hill, netālu no slavenā Coit Tower. Viņa zināja, ka atrodas dziļi pa­zemē. Sienas no mitruma bija notecējušas, gaiss tik auksts, ka pie sejas veidoja mākonīšus. Tagad, kad Perenele bija ārā no kameras, viņa sajuta, ka spēki nedaudz atgriežas. Viņa izmisīgi mēģināja domāt par burvestībām, ko varētu izmantot pret sargiem, bet kon­takts ar Millera kunga spoku bija viņu nokausējis, un sāpe, kas pul­sēja dziļumā aiz acīm, traucēja koncentrēties.

Pēkšņi tieši Pereneles acu priekšā uzzibsnīja veidols. Viņas iz­elpa vēsajā miglas baltuma gaisā pamazām pieņēma sejas vaibstus.

Perenele paskatījās uz sargiem abās pusēs, bet tie nereaģēja. Viņa dziļi ievilka elpu un aizturēja to, vispirms ļaujot ķermenim to sasildīt, tad izelpoja garā un lēnā izelpā. Baltajā miglā veidojās seja: tā bija Džefersona Millera seja.

Perenele savilka pieri: šim spokam jau sen bija jābūt projām. Ja vien… ja vien tas nav atgriezies, lai pastāstītu viņai kaut ko.

Nikolass!

Perenele uzreiz zināja, ka viņas vīrs ir briesmās. Perenele ieel­poja vēl vienu garu ieelpu un aizturēja to. Viņa cieši sakoncentrē­jās uz Nikolasu, redzot viņu skaidri ar sava prāta acīm, — viņa šauro un diezgan skumjo seju, blāvās acis, īsi apcirptos matus. Viņa pasmaidīja, atcerēdamās laiku, kad viņš bija jauns un viņa mati biezi un tumši un pat garāki nekā viņai. Viņš vienmēr nēsāja tos aizmugurē sasietus ar sārtu samta lenti. Perenele izelpoja, un gaiss pārvērtās par baltu mākoni, kas uzreiz atkal izveidoja Džefersona Millera seju. Perenele cieši vērās spoka acīs, acu zīlītēs kā atspī­dumā viņa varēja saskatīt savu vīru zem Kaķu dievietes ķepas.