Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Perenelē uzvirmoja dusmas un arī bailes, un pēkšņi galvassāpes un nogurums bija kā ar roku atņemti. Sudraba pavedieniem caurvītie melnie mati sacēlās gaisā, it kā būtu sācis pūst stiprs vējš, gar augumu visā tā garumā sprakšķēja zilas un baltas statiskās elektrī­bas dzirkstis. Ap ķermeni kā otra āda iezaigojās ledus baltā aura. Pārāk vēlu sargi saprata — kaut kas nav kārtībā. Viņi sniedzās pēc Pereneles, bet tajā mirklī, kad viņu rokas pieskārās mirdzošajai auras malai, tie atrāvās, it kā būtu dabūjuši elektrisko šoku. Viens sargs pat metās viņai virsū, bet, iekams paspēja pielikt pirkstu, Pe­reneles aura satvēra viņu un aizvirpināja pret sienu ar spēku, kāds būtu pietiekams, lai norautu motociklista ķiveri no galvas. Sarga figūra noslīdēja zemē gar sienu, rokas un kājas salocījās nedabiskās pozās. Kad Perenele ielūkojas tā sejā, viņa saprata, ka radījumi tie­šām ir mākslīgi veidojumi. Tieši šis nebija pabeigts: viņa galva un seja bija vienkārši gluda āda — tukša, bez acīm, deguna, mutes un ausīm.

Sieviete metās projām pa gaiteni, apstādamās vienīgi tad, kad nonāca pie eļļaina izskata peļķes uz grīdas. Pieliecoties viņa ļoti koncentrēja savu uzmanību un pieskārās tumšajam ūdenim ar rā­dītājpirkstu un mazo pirkstiņu. Kad Perenele pieskārās šķidru­mam, viņas baltā aura sāka čurkstēt un ūdens sāka tvaikot, līdz noskaidrojās, un tad Perenele ieraudzīja ainu, ko uz īsu mirkli bija jau redzējusi pavīdam spoka acīs. Viņas vīrs gulēja zem Bastetas nagiem. Aiz viņiem cīnījās Skatija, lai atvairītu kaķu un putnu uz­brukumu, bet Džošs stāvēja ar muguru pret koku, neveikli ieķēries beisbola nūjai līdzīgā zarā un sizdams ar to katram, kas pienāca par tuvu. Sofija gulēja pie viņa kājām, lēni kustēdamās, apjukumā mirkšķinot acis.

Perenele paskatījās uz abām gaiteņa pusēm. Tālumā viņa sa­klausīja trokšņus, kāju dipoņu uz akmeņiem, viņa zināja, ka tuvo­jas vēl daži sargi. Perenele varēja skriet un paslēpties vai arī cīnīties ar sargiem: viņā bija atgriezies nedaudz spēka. Bet tas nepalīdzēs Nikolasam un bērniem.

Perenele paskatījās atpakaļ uz peļķi. Viņa vēl saskatīja Hekati, kas turējās pretī Moriganas uzbrukumam, tās putniem un Bastetas kaķiem. Perenele pamanīja arī Dī, kas virzījās aiz Hekates, zobens viņa rokās spoži spīdēja indīgi zils, fonā Perenele redzēja Igdrasilu degam spēcīgās sarkanās un zaļās liesmās.

Bet bija vēl kaut kas, ko Perenele varēja izdarīt. Kaut kas izmi­sīgs un bīstams, un, ja tas izdosies, atstās viņu galīgi bez spēka un pilnīgi bez aizsardzības. Dī radījumi varēs vienkārši paņemt viņu un aiznest projām.

Perenele divreiz nedomāja.

Noliekusies pār netīro ūdens peļķi, viņa ielika labo roku ar plaukstu uz augšu kreisajā plaukstā un spēcīgi koncentrējās. Pere­neles aura sāka kustēties un pārvietoties, ietverot viņas rokas kā pel­doši dūmi, pulcējoties plaukstā, tekot kā šķidrums pār ādas rievām un līnijām. Ādas krokās parādījās mazs sudrabaini balts gaismas plankums. Tas pārvērtās lielā bumbā un tad sāka griezties un augt, un ledus balti auras pavedieni sāka vēl ātrāk plūst lejā pa viņas roku. Viena sirdspuksta laikā tas palielinājās līdz olas lielumam, un tad Perenele strauji pagrieza plaukstu un iegrūda ūdenī tīras auras enerģijas bumbu. Viņa izrunāja tikai divus vārdus.

— Sofij. Mosties!

28. NODALA

—  Sofij, mosties!

Sofijas Ņūmenas acis pēkšņi atvērās. Tad viņa atkal tās cieši aizvēra un piespieda rokas pie acīm. Gaisma bija tik spilgta un tik dzīva, kaujas skaņas tik vienreizēji skaidras un tuvas.

—  Sofij, mosties!

Šoks, izdzirdot balsi, atkal piespieda viņu atvērt acis un paska­tīties apkārt. Sofija varēja sadzirdēt Pereneli Fleimelu tik skaidri, it kā viņa stāvētu blakus, bet tur neviena nebija. Viņa gulēja, atbalstīta pret ozolkoka raupjo mizu, blakus stāvēja Džošs. Viņš ar resnu koka zaru izmisīgi mēģināja atvairīt drausmīgos dzīvniekus.

Sofija lēnām piecēlās kājās, pieturēdamās pie koka. Pēdējais, ko viņa skaidri atcerējās, bija rūgtā zaļa meža deguma smaka. Viņa atcerējās sakām — uguns! — un pārējais bija kā sajauktu ainu un tēlu sērijas — šaurs tunelis, radījumi ar putnu un kaķu galvām — tie droši vien bija sapņi.

Kad Sofijas acis bija atjēgušās un viņa palūkojusies apkārt, tad meitene saprata, ka tie nebūt nav bijuši sapņi.

Viņi patiesi bija simtiem putnu un kaķu aplenkti. Daži kaķgalvainie cilvēki lavījās pa zāli, mēģinādami piezagties pie viņiem uz visām četrām, vai līda uz vēdera, spļaudīdamies un skrāpēdamies. Koka zaros virs viņiem bija putncilvēki, manevrēdami pavisam tuvu, lai nosēstos, kamēr citi turpināja lēkāt un knābt Džošam ar saviem briesmīgajiem knābjiem.

Kaujas lauka otrā pusē dega Igdrasils. Senatnīgais koks krakšķēja un blīkšķēja, baltas, karstas, gluži vārošas sulas tvaiki cēlās