Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Basteta nošņāca komandu, un trīs kaķcilvēki metās uz meiteni. Sofija izstiepa roku, un to pavadīja gara, pātagveida, lokana sudraba enerģijas spirāle. Tā pieskārās katram no kaķiem, sprakšķēdama pa to pakaļkājām un pleciem, un tie nekavējoties lēcienā apstājās, vēlās un locījās pa zemi, līdz transformējās par parastiem ikdienas kaķiem, diviem īsspalvu un vienu noplukuša izskata persieti, tie piezemējās uz savām kājām un metās projām, žēlīgi ņaudēdami. Sofija sagrieza pātagu virs galvas, izmētādama sudraba šķidruma piles visos vir­zienos. — Ļauj man pie tevis pamēģināt, ko es varu izdarīt… — Sudraba pletne krakšķēja un brakšķēja, viņai tuvojoties.

Skatija pēkšņi apjauta, ka trīs viņas pretinieki ir pārvērtušies: par amerikāņu sarkanrīklīti, mājas žubīti un čiepstošu zvirbuli, bet eksotiska izskata kaķcilvēks tieši viņas priekšā pārvērtās apjukušā siāmietī.

Sofija blieza ar sudraba pātagu vēl un vēl, atsizdama savus uz­brucējus, sudraba pilienu šļakatas bija visur, un arvien vairāk un vairāk kaķu un putnu cilvēku atgriezās savās dabiskajās formās. — Ej projām no Nikolasa, — viņa sacīja, lūpām nekustoties sinhroni ar izrunātajiem vārdiem, — vai arī tu uzzināsi, kāda ir tava patiesā forma, Basteta, kas esi arī Mafteta, Sehemeta un Menhita.

Basteta lēnām atkāpās no Nikolasa un piecēlās visā savā garajā augumā. Viņas acis ar iešķeltajām acu zīlītēm bija plati ieplestas, mute cieši aizvērta.— Ir pagājis ilgs laiks, kopš mani kāds saucis šajos vārdos. Kas tu esi — noteikti ne mūsdienu jauna cilvēku mei­tene?

Sofijas lūpas kustējās, vārdi atskanēja pēc dažiem mirkļiem: — Uzmanies no šīs meitenes, Basteta. Tavs liktenis ir viņas rokās.

Bastetas spalva sabozās, kailās rokas pārklāja zosāda. Tad viņa lēnām atkāpās, pagriezās un metās degošā Igdrasila virzienā. Pirmo reizi simttūkstoš gados viņa bija nobijusies.

Nikolass piecēlās kājās un kliboja Sofijas, Džoša un Skatijas vir­zienā. Viņš apstājās pie Sofijas. — Perenele? — viņš nočukstēja.

Sofija pagrieza seju pret viņu, tukšām, neredzošām acīm. Viņas mute kustējās, un tad kā slikti dublētā filmā atskanēja vārdi: — Es esmu Sanfrancisko, tieku turēta Enoha kompānijas ēkā. Esmu sveika un vesela. Ved bērnus uz dienvidiem, Nikolas. Iestājās garš klusuma brīdis, pēc tam viņa ierunājās atkal, vārdi atskanēja ātrāk, nekā spēja kus­tēties Sofijas lūpas, meitenes sudraba aura sāka bālēt, un viņas acis vērās ciet. — Ved bērnus pie Raganas.

29. NODAĻA

Doktors Džons Dī bija izmisis. Viss bruka un ira, un tagad vēl pastāvēja iespēja, ka viņam jāņem aktīva dalība kaujā. Fleimels, Skatija un dvīņi bija pamanījušies izbēgt no Igdrasila koka iekšienes un tagad cīnījās laukuma otrā pusē, ne vairāk kā divsimt jardu tālāk, bet viņš nevarēja tikt pie viņiem — tas nozīmētu kaujas lauka šķēr­sošanu. Pēdējie no Torc Alita, gan cilvēkveidīgie, gan kuiļveidīgie turpināja cīņu ar kaķu un putnu cilvēkiem. Nathairas jau bija sakautas. Sākumā spārnotās čūskas bija ieviesušas haosu un ap­jukumu kaķos un putnos, bet bija neveiklas un lempīgas uz zemes, un gandrīz visas tika nogalinātas, tiklīdz piezemējās. Milzīgā torkaltiešu armija bija kļuvusi ievērojami retāka, un viņš prātoja, ka pēc stundas Ziemeļamerikā vairs nebūs palicis neviena kuiļača.

Bet viņš nevarēja atļauties gaidīt tik ilgi. Viņam bija jādabū Fleimels tagad. Viņam bija jāatgūst Kodeksa lapas, cik ātri vien iespējams.

No sava slēpņa aiz krūmu pudura Dī vēroja Vecos. Hekate stā­vēja savas koka mājas durvīs, savu pēdējo dzīvu palikušo perso­nīgo Tork Alita sargu ieskauta. Kamēr kuiļi cīnījās ar kaķiem un putniem, Hekate viena pati stājās pret Moriganas un Bastetas ap­vienotajiem spēkiem.

Tās trīs ignorēja puscilvēkveidīgo dzīvnieku cīņu ap sevi. Pa­rastam vērotājam tas izskatītos, ka trīs Vecie vienkārši cieši skatās cits citā. Tomēr Dī pamanīja sārti pelēkus mākoņus pulcējamies tikai virs Igdrasila, viņš redzēja, kā baltie un zeltainie ziedi, kas bija izkaisīti ap milzīgo koku, novīta un sažuva, vienā mirklī pārvērzdamies par melnu masu; viņš bija pamanījis arī neredzamo sēņu spīdumu, kas parādījās uz gludi pulētās akmens takas. Dī smaidīja; bija skaidrs, ka tas vairs nevilksies ilgi. Cik gan ilgi vēl Hekate varēs pastāvēt pret diviem Vecajiem, tanti un krustmeitu?

Bet dieviete neizrādīja nekādas vājuma pazīmes.

Tad viņa pavirzījās atpakaļ.

Lai arī gaiss tagad ar visu nepatīkamo degoša koka smaku bija mierīgs, Dī vēroja, kā neredzama, nejūtama vēja brāzma uzplanda Moriganas mēteli ap viņas pleciem, tad ietriecas milzīgajā Bastetā, liekot viņai noliekt galvu un pieliekties vēja virzienā. Hekates ap­ģērba metāliskie raksti mainījās žilbinošā ātrumā, krāsas bija izplū­dušas un izkropļotas.