Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Eļļainais plankums šāvās augšā pa koku un tā zariem, pārvēr­šot it visu, kam pieskārās, šķauhiainos kristālos. Pat uguns nebija imūna pret to. Liesmas sasala, uguns tika ietverta krāšņos neparas­tos ornamentos, zirnekļa tīkls kļuva kā ledus uz. dīķa virsmas un tad pārvērtās mirdzošos putekļos. Kur vien zilais plankums pieskārās lapām, tās kļuva cietas un nokrita no zariem. Tās nekrita uz zemes virpuļodamas; tās krita un sabira ar klusu šķindoņu, bet zari kā smagi ledus gabali atdalījās no koka stumbra un saplīsa gabalos pret zemi. Dī metās sāņus, lai izvairītos no trīs pēdu gara krītoša sa­saluša zara. Cieši satvēris Excalibur spalu, Dī izvilka akmens asmeni no senatnīgā koka un metās paslēpties.

Igdrasils mira. Milzīgi mizas gabali atdalījās kā ledusgabali no ledāja un uz zemes saplīsa mazākos gabalos, piedrazojot skaisto Ēnu valstības ainavu ar žiletes asuma ledus lauskām. Turēdamies noteiktā attālumā un vērodams krītošos zarus, Dī metās apkārt ko­kam, viņam bija jāredz Hekate.

Trejseju dieviete mira.

Stāvot gluži mierīgi sadrupušā Igdrasila priekšā, Hekate ar katru sirdspukstu ņirbēja caur savām trim sejām — jauno, brie­duma un veco. Izmaiņas notika tik ātri, ka viņas miesai nepietika laika pielāgoties un viņa tika notverta starp divām fāzēm: jaunas acis vecā sejā, meitenes galva ar sievietes ķermeni, sievietes ķer­menis ar bērna rokām, nepārtraukti mainīgais apģērbs bija zaudējis visu krāsu toņus un bija tajā pašā tumši melnajā krāsā kā viņas āda.

Dī stāvēja blakus Moriganai, un viņi klusēdami vēroja. Basteta pievienojās, un visi trīs vēroja Hekates un Igdrasila pēdējos mirkļus. Pasaules koks gandrīz viss bija pilnīgi zils, klāts ar ledus apvalku. Sasalušās saknes spraucās ārā no zemes, sagraujot tās nevainojamo simetriju, izveidojot augsnē biezus grebuļus. Masīvajā stumbrā parādījās milzīgi caurumi, atklājot apļveida istabas, kas tagad arī bija zilā ledus pārņemtas.

Hekates transformēšanās palēninājās. Pārmaiņas, lai materiali­zētos, aizņēma vairāk laika, jo zilais plankums lēni rāpās viņas ķer­menī, padarot ādu cietāku, pārvēršot to Iedus kristālos.

Morigana paskatījās uz asmeni Dī rokās, tad steigšus novēr­sās. — Pat pēc saviem daudzajiem darbiem, doktor Džon Dī, tu vēl joprojām spēj mūs pārsteigt, — viņa klusi sacīja. — Man nebija ne jausmas, ka tev pieder Ledus zobens.

—    Man prieks, ka to paņēmu, — Dī sacīja, netieši atbildot vmai. Šķiet, Hekates speķi bija stiprāki, neka mums likās. Vis­maz mans pieņēmums, — ka viņas stiprums ir saistīts ar koku — , ir pareizs.

No Igdrasila tagad bija palicis pāri milzīgs ledus bluķis. Hekate bija pilnībā pārklāta ar sasalušu slāni, lai gan aiz zilajiem kristāliem viņas sviesta krāsas acis joprojām bija spilgtas un dzīvas. Koka gals sāka kust, netīrs ūdens tecēja lejup pa stumbru, iegraužot dziļas rievas.

—   Kad sapratu, ka viņai ir spēks, lai iznīcinātu mūsu burves­tības, es zināju, kas jādara, — Dī sacīja. — Es redzēju, kā kaķi un putni pārvēršas atkal savās dabiskajās formās.

—    Tas nebija Hekates nopelns, — Basteta pēkšņi nošņācās, viņai bija stiprs akcents un balss līdzinājās kaķa balsij.

Morigana un Dī pagriezās, lai paskatītos uz Kaķu dievieti. Radījums pacēla savu spalvaino nagu un norādīja pāri klaju­mam. —Tā bija meitene. Kāds runāja caur viņu, kāds, kas zina manus patiesos vārdus, kāds, kas izmanto meitenes auru, lai va­dītu tīrās enerģijas pātagu, kas atcēla mūsu burvju vārdus.

Dī paskatījās pāri klajumam, kur bija redzējis Fleimelu, Skatiju un dvīņus, sapulcējušos ap ozolu. Bet no tiem nebija ne miņas. Viņš pagriezās, lai nokomandētu izdzīvojušos kaķus un putnus atrast tos, tad ieraudzīja Senuhetu klibojam šurp. Vecais vīrs bija dubļu un asins notašķīts, lai gan nešķita, ka tās būtu viņa paša asinis; viņš bija pazaudējis vienu no saviem līkajiem zobeniem. Uz mirkli viņš pēkšņi apstājās pusceļā.

— Fleimels un pārējie aizmuka, — viņš noelsās. — Es sekoju tiem ārā no Ēnu valstības. Viņi nozaga tavu mašīnu, — viņš sašutis piebilda.

Doktors Džons Dī naidā iekaucās, apmetās apkārt un iemeta Excalibur Igdrasilā. Akmens asmens atsitās pret senatnīgo Pa­saules koku, kas iezvanījās ar svinīgu liela zvana skaņu. Viena nots — augsta un skumja — vibrēja gaisā… un tad Igdrasils sāka plaisāt. Garas plaisas un šķēlumi sniedzās visā koka garumā. Sā­kumā plaisas bija mazas, bet kļuva platākas, skrejot uz augšu sa­raustītā rakstā. Pāris mirkļos viss koks bija klāts zigzaga plaisām. Tad Igdrasils sakustējās un, gāžoties zemē, uzkrita virsū Hekates ledus figūrai, pārvēršot to ledus putekļos.

30. NODALA

Džošs Ņūmens atrāva vaļā melnā džipa durvis un sajuta atvieg­lojuma vilni. Atslēgas bija aizdedzē. Viņšatvēra aizmugurējās durvis un pieturēja tās, līdz Nikolass Fleimels piesteidzās pie mašīnas, nesdams rokās Sofiju. Viņš pastiepās un uzmanīgi novietoja Sofiju uz. aizmugurējā sēdekļa. Skatija izmetās no lapu aizsega un drāzās lejā pa taku platu smaidu sejā.