Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Alķīmiķis pamāja ar galvu. — Ir neliels bet. Grāmatā nekas nav teikts par Hekati vai par viņas Ēnu valstību, nekas nav teikts par Dī un Bastetu vai Moriganu. Bet… — viņš nopūtās, — tur ir vairāki pareģojumi par dvīņiem.

—   Dvīņiem, — Džošs īsi noteica. — Tu gribi sacīt — vispārīgi par dvīņiem — vai arī tur ir kaut kas, kam ir sakars tieši ar Sofiju un mani?

—   Kodeksā ir runa par sudraba un zelta dvīņiem, par diviem, kas ir viens un vienu, kas ir viss. Tā nav sagadīšanās, ka jūsu auras ir tīra zelta un sudraba. Tā ka, jā, esmu pārliecināts, ka Kodeksā teiktais attiecas uz tevi un tavu māsu. — Viņš pieliecās, lai palūkotos uz Džošu. — Un, ja tu vēlies man jautāt, cik ilgi es to zinu, tad atbilde ir: man radās aizdomas tikai vakar, kad tu un Sofija nācāt man pa­līgā veikalā. Hekate apstiprināja manas aizdomas dažas stundas vēlāk, kad padarīja jūsu auras redzamas. Es dodu savu goda vārdu, ka viss, ko darīju, tika darīts, lai jūs pasargātu.

Džošs papurināja galvu, viņš nebija pārliecināts, vai var ticēt Fleimelam. Viņš jau atvēra muti, lai uzdotu jautājumu, bet Skatija uzlika roku uz viņa pleca, iekams viņš paspēja pajautāt. — Ļauj man pateikt tikai to, — viņa sacīja zemā un nopietnā balsī, piepeši ar izteiktu ķeltu akcentu. — Es pazīstu Nikolasu Fleimelu jau ļoti sen. Amerika tik tikko kā bija kolonizēta, kad mēs pirmo reizi sa­tikāmies. Viņā ir daudz kā — viņš ir bīstams un viltīgs, blēdīgs un naidīgs, labs draugs un nepielūdzams ienaidnieks, bet viņš nāk no tiem laikiem, kad cilvēka vārds patiešām bija vērtība. Ja viņš tev dod savu goda vārdu, tad viņš ir darījis visu, lai jūs aizsargātu, tāpēc es uzskatu, ka tev viņam jātic.

Džošs atlaida gāzes pedāli, un auto samazināja ātrumu, pa­griežoties ap stūri. Beidzot viņš pamāja un dziļi nopūtās. — Es tev ticu, — viņš skaļi sacīja. Bet kaut kur prāta dziļumos Džošs joprojām dzirdēja Hekates teikto: "Nikolass Fleimels nekad ne­vienam neko nestāsta," un viņam bija pavisam skaidrs, ka alķīmi­ķis joprojām viņam nesaka visu, ko zina.

Pēkšņi Nikolass uzsita viņam pa roku. Šeit, apstajies šeit!

—   Kāpēc, kas noticis? — Skatija prasīja, sniegdamās pēc sa­viem zobeniem.

Džošs ieslēdza signālu un nobrauca mašīnu malā, kur bija pa­zibējusi ēstuves zīme.

—  Viss kārtībā. — Fleimels pasmīnēja. — Tieši laiks brokastīm.

—  Lieliski. Jūtos pagodināta, — Skatija sacīja. — Es varētu apēst zirgu. Ja es nebūtu veģetāriete… un ja man garšotu zirgi, protams.

Un ja tu nebūtu vampīrs, — Džošs nodomāja, bet turēja muti ciet.

Sofija atmodās, kamēr Skatija un Fleimels bija ēstuvē, lai pa­sūtītu līdzņemamās brokastis. Vienā mirklī viņa bija aizmigusi, nākamajā viņa taisni sēdēja aizmugurējā sēdeklī. Džošs salēcās un nespēja apspiest spējo izsaucienu, kas pārsteigumā izlauzās no lūpām.

Viņš apmetās apkārt vadītāja vietā. — Sofij? — viņš piesardzīgi uzrunāja māsu. Džošs bija pārbijies, ka no Sofijas acīm varētu atkal vīdēt kas savāds un senatnīgs.

—   Tu negribi zināt, par ko es sapņoju? — Sofija vaicāja, plaši izstiepjot rokas un izliecot muguru. Viņas kakls krakšķēja, kad viņa to grozīja. — Ak. Man sāp visas maliņas.

—  Kā tu jūties? — Tagad tas jau izklausījās pēc viņa māsas.

—    It kā es būtu saaukstējusies. — Viņa paskatījās apkārt. — Kur mēs esam? Kam pieder šī mašīna?

Džošs pasmaidīja, ēnā zobi izskatījās īpaši balti. — Mēs to nozagām Dī. Mēs esam uz ceļa, kaut kur netālu no Mill Vallei/, ceļā atpakaļ uz Sanfrancisko, es tā domāju.

—  Kas notika… kas tur notika? — Sofija jautāja.

Džošs savilka seju platā smaidā. — Tu mūs izglābi ar saviem tikko atmodinātajiem spēkiem. Tu biji nepārspējama: tev bija sud­raba enerģijas pātaga, un ikreiz, kad tu pieskāries kādam no ka­ķiem vai putniem, tas pārmainījās savā reālajā veidā. — Tad viņš pamazām apklusa, jo Sofija sāka kratīt ar galvu. — Tu neko ne­atceries?

—   Pavisam nedaudz. Es dzirdu Pereneli sakām, ko man darīt. Es pat faktiski jūtu, kā viņa ielej manī savu auru, — viņa bijīgi sacīja, — varu dzirdēt viņu. Es varu pat redzēt viņu vai kaut kā tamlīdzīgi. — Sofija pēkšņi ievilka dziļu drebošu elpu. — Tad tie atnāca pēc viņas. Tas ir viss, ko es varu atcerēties.

—  Kas atnāca?

—   Bezsejains cilvēks. Daudz bezsejainu cilvēku. Es vēroju, kā tie viņu aizvelk projām.

—  Ko tu gribi sacīt — bezsejaini cilvēki?

Sofijas acis bija plaši ieplestas, tajās vīdēja šausmas.

—  Kā maskas?

—   Nē, Džoš, ne maskas. To sejas bija gludas — bez acīm, bez deguna, bez mutes, vienīgi gluda āda.

Tēls, kas veidojās viņa iztēlē, bija diezgan biedējošs, un viņš apzināti nomainīja tēmu. — Vai tu jūties… citādi? — viņš uzmanīgi izvēlējās vārdus.

Sofija brīdi padomāja. Kas bija noticis ar Džošu, kāpēc viņš bija tik nobažījies? — Citādi? Kā?

—  Vai tu atceries Hekati atmodinām tavas spējas?

—  Atceros.

—  Kā tas bija? — viņš vilcinādamies jautāja.

Uz bridi Sofijas acis iezibējās auksta sudraba gaisma. — Tas bija tā, it kā manā galvā kāds būtu ieslēdzis slēdzi, Džoš. Es jutos dzīva. Pirmo reizi savā mūžā es jutos dzīva.