Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Džošs pēkšņi sajuta neizskaidrojamu skaudību. Ar acs kak­tiņu viņš pamanīja Fleimelu un Skatiju iznākam no ēstuves ēdienu saiņiem pilnām rokām. — Un kā tu tagad jūties?

—  Izsalkusi, — viņa sacīja, — drausmīgi izsalkusi.

Viņi ēda klusēdami; brokastu burito, olas, desiņas, rupju auzu miltu maizi, ruleti un visu noskaloja lejā ar sodas ūdeni. Skatija ēda augļus un dzēra ūdeni.

Beidzot Džošs noslaucīja muti salvetē un notrausa maizes dru­patas no saviem džinsiem. Šī bija pirmā patiesā maltīte kopš pus­dienām dienu iepiekš.

—   Es atkal jūtos pēc cilvēka. — Viņš sānis palūkojās uz Ska­tiju. — Nekādu apvainojumu.

—  Nekādu, — Skatija piekrita viņam. — Tici man, — es nekad neesmu vēlējusies būt cilvēks, tomēr es ticu, tam ir kaut kādas priekšrocības, — viņa mīklaini piemetināja.

Nikolass savāca atlikušās brokastis un ielika papīra turzā. Tad pastiepās uz priekšu un paklaudzināja pa satelīta navigācijas ekrānu, kas bija novietots uz priekšējā paneļa. — Vai tu zini, kā tas strādā?

Džošs papurināja galvu. — Teorētiski es nojaušu. Mēs ievadām galapunktu, un tas mums pastāsta labāko ceļu, kā tur nokļūt. To­mēr es nekad agrāk neesmu tādu lietojis. Mana tēva auto tāda nav, — viņš piemetināja. Ričards Ņūmens brauca ar piecus gadus vecu Volvo busiņu.

—  Ja tu to papētītu, vai varētu likt tam strādāt? — Fleimels ne­atstājās.

—  Varbūt, — Džošs domīgi sacīja.

—   Protams, viņš var. Džošs ir datoru ģēnijs, — Sofija sacīja ar lepnumu no aizmugurējās sēdvietas.

—   Tas īsti nav dators, — viņas dvīņubrālis nomurmināja, pa­stiepies uz priekšu, un uzspieda "ON" pogai. Lielais kvadrātveida ekrāns iezibējās, apliecinot, ka darbojas, un drausmīgi pamācošā balsī brīdināja par briesmām sakarā ar adrešu ievadīšanu braucot, tad pamācīja Džošu nospiest pogu "OK", ar to apliecinot, ka viņš ir dzirdējis brīdinājumu un to sapratis. Ekrāns iemirdzējās un uz­reiz parādīja džipa atrašanās vietu uz bezvārda lauku ceļa. Mount Tamalpais parādījās kā mazs trīsstūris ekrāna augšējā malā, un bul­tas norādīja uz dienvidiem, uz Sanfrancisko. Mazā taka, kas veda uz Hekates Ēnu valstību, nebija atzīmēta.

—  Mums jābrauc uz dienvidiem, — Fleimels turpināja.

Džošs eksperimentēja ar pogām, līdz dabūja galvenās izvēlnes.

— Labi. Man vajadzīga adrese.

—   Ieraksti pasta nodaļu Signāla ielas un Ojaias avēnijas stūrī Ojaiā.

Skatija sakustējās aizmugures sēdeklī. — Ak, nē, tikai ne Ojaia. Lūdzu, sakiet man, ka mēs nebraucam uz Ojaiu.

Fleimels pagriezās savā sēdvietā. — Perenele man lika doties uz dienvidiem.

—  L. A. ir dienvidi. Meksika ir dienvidi, pat Čīle ir dienvidos no šejienes. Daudz jauku vietu atrodas uz dienvidiem no šejienes…

—   Perenele man lika vest bērnus pie Raganas, — Fleimels pa­cietīgi skaidroja. — Un Ragana ir Ojaiā.

Sofija un Džošs ātri paskatījās viens uz otru, bet neko neteica.

Skatija atsēdās sēdeklī un dramatiski nopūtās. — Vai tam būs kāda nozīme, ja es teikšu, ka nevēlos turp doties?

—  Nekāda.

Sofija iespiedās starp sēdvietām un cieši lūkojās mazajā ek­rānā. — Cik ilgi mums jābrauc? Cik tālu no tās vietas mēs esam? — viņa skaļi prātoja.

—   Tas aizņems lielāko dalu dienas, — Džošs sacīja, pieliecies uz priekšu, lai uzmestu skatu ekrānam. Kad viņa mati pieskārās māsas matiem, starp abiem nosprakšķēja maza dzirkstele. — Mums jābrauc pa 1. automaģistrāli. Mēs pārbrauksim pāri Ričmondas tiltam… Viņa pirksti slīdēja pa krāsaino līniju, — tad pa 1 — 580, kas galu galā pāriet 1 — 5. — Viņš pārsteigumā samirkšķināja acis. — Pa to mēs brauksim vairāk nekā divsimt septiņdesmit jū­džu. — Viņš piespieda citu pogu, kas aprēķināja kopējo attālumu.

—   Viss ceļojums ir vairāk nekā četrsimt jūdžu, un tas aizņems vis­maz sešarpus stundu. Līdz šodienai garākais gabals, ko esmu jeb­kad braucis, ir ap desmit jūdžu!

— Labi, tad šī tev būs milzīga prakse, — alķīmiķis sacīja ar smaidu.

Sofija atrāva skatu no Fleimela un pievērsās Skatijai. — Kas ir šī Ragana, ko gatavojamies apciemot?

Fleimels ar knikšķi uzlika drošības jostu. — Mēs dodamies tikties ar Endoras Raganu.

Džošs pagrieza aizdedzes atslēgu un iedarbināja mašīnu. Viņš aizmugures spogulī paskatījās uz Skatiju. — Vēl kāds, ar ko tu esi cīnījusies? — viņš pajautāja.

Skataha pasmīnēja. — Vēl ļaunāk, — viņa nomurmināja.

—    Viņa ir mana vecāmāte.

31. NODAĻA

Ēnu valstība bija izpostīta.

Rietumos mākoņu vairs nebija, un arī milzīgi debess gabali jau bija pazuduši, atstājot melnajās debesīs vienīgi mirgojošas zvaigznes un pārmērīgi lielo mēnesi. Cita pēc citas zvaigznes zibsnīdamas iz­dzisa, un mēness no malām sāka rukt.

—  Mums nav daudz laika, — Morigana sacīja, vērodama debesis.

Dī, sakņupis pie zemes un savācis tik daudz Hekates ledus ga­baliņu, cik vien spēja atrast, konstatēja, ka Moriganas balsī saklau­sījis bailes. — Mums ir laiks, — viņš nosvērti sacīja.

—   Mēs nevaram būt šeit, kad Ēnu valstība zudīs, — viņa turpi­nāja, paskatīdamās uz Dī; seja bija pilnīgi bez izteiksmes. Bet no tā, kā Morigana cieši pleciem piekļāva savu vārnu spalvu mēteli, Dī zināja, ka viņa ir uztraukusies.