Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dī pamāja pēkšņā atskārsmē, viņš taču bija prātojis, kāpēc gan Fleimels bija atvedis dvīņus uz šo vietu. Tagad viņš atcerējās: Veco pasaulē tika uzskatīts, ka Hekatei ir spēks pār maģiju un bur­vestībām. — Vai tu atmodināji dvīņu maģiskās spējas? — viņš jautāja.

Viens burbulis pārsprāga. — Nē.

Dī atkal nostājās uz kājām pārsteigts. Viņš bija gaidījis, ka viņa teiks "jā". Vai Fleimelam nav paveicies?

—  Viņa melo, — Basteta norūca.

—  Viņa to nevar, — Dī sacīja. — Viņa tikai atbild uz to, ko mēs viņai jautājam.

—   Es redzēju meiteni pati savām acīm, — ēģiptiešu dieviete rūca. — Es redzēju viņu, turot rokās tīras auras enerģijas pātagu. Es nekad neesmu redzējusi šādu spēku dzīvē kopš Veco rases laikiem.

Doktors Džons Dī uzmeta viņai ciešu skatienu. — Tu redzēji meiteni… bet kā ar zēnu? Ko viņš darīja?

—  Es viņu neievēroju.

—  Ā! — Dī sacīja triumfējoši. Viņš atkal pievērsās zobenam.

Moriganas mētelis brīdinoši šalca. — Uzdod savu pēdējo jau­tājumu, doktor.

Trio pacēla galvas, lai paskatītos absolūtajā melnumā, kas bija gandrīz virs viņiem. Mazāk nekā desmit pēdu viņiem priekšā pa­saule beidzās nebūtībā. Dī atkal pievērsās zobenam. — Vai tu atmo­dināji meiteni?

Burbulis pārsprāga, un uz zobena mainījās attēli, kuros Sofija piecēlās no zemes ar mirdzošu sudraba auru. — Jā.

—  Un zēnu?

Zobens parādīja Džošu slēpjamies tumšas telpas stūrī. — Nē.

Moriganas ķepām līdzīgās rokas satvēra Dī plecus un uzvilka viņu kājās. Viņš satvēra savu zobenu un nokratīja burbuļojošās ūdens piles ātri, ātri tuvojošajā tukšumā.

Nesaderīgais trio — visiem pāri stāvošā Basteta, tumšā Mori­gana un mazais vīrs — metās projām, zeme aiz viņiem pārvērtās nebūtībā. Viņu armijas pēdējās paliekas — putnveida cilvēki un kaķcilvēki bezmērķīgi klīda apkārt. Kad viņi savus vadoņus redzēja bēgam, viņi pagriezās, lai tiem sekotu. Drīz ikviena radība metās uz austrumiem, kur vēl bija Ēnu valstības pēdējās atliekas. Senuhets kliboja aiz Bastetas, saukdams viņas vārdu, lūdzot viņu apstāties un palīdzēt viņam.

Bet pasaule izšķīda pārāk ātri. Tā aprija putnus un kaķus, tā paņēma senatnīgos kokus un retās orhidejas, maģiskās būtnes un mistiskos briesmoņus. Tā apēda pēdējo, kas bija palicis pāri no He­kates maģijas.

Tad pienāca kārta saulei, un pasaule kļuva tumša, tā vairs ne­eksistēja.

32. NODALA

Morigana un Basteta izmetās cauri savijušajam žogam, turot Džonu DI sev pa vidu. Nākamajā mirklī lapotā siena pazuda un parādījās viens no daudzajiem līkumotajiem celiņiem, kas veda uz Mount Tamalpais. Viņi saminstinājās, un Dī garšļaukus nokrita pu­tekļos.

—   Ko tagad? — Basteta noņurdēja. — Vai mēs esam zaudējuši vai viņi uzvarējuši? Mēs esam iznīcinājuši Hekati, bet viņa ir atmo­dinājusi meiteni.

Džons Dī grīļodamies piecēlās kājās un sakārtoja savu sapluinīto mēteli. Piedurknēs bija ieplīsumi un caurumi, kaut kas bija izplēsis dūres lieluma robu audumā. Uzmanīgi noslaucījis Excalibur, viņš to ieslidināja noslēptajā makstī. — Tā nav meitene, uz ko mums tagad jākoncentrējas. Tas ir zēns. Zēns ir visam atslēga.

Morigana, spalvām čabot, papurināja galvu. — Tu runā mīk­laini. — Viņa paskatījās uz augšu skaidrajās rīta debesīs, un gan­drīz tieši virs viņas galvas parādījās pelēku mākoņu kumšķis.

—   Viņš redzēja savu māsu ar atmodinātām milzīgām maģis­kām spējām; kā jūs domājat, kā zēns tagad jūtas? Nobijies, dus­mīgs, greizsirdīgs? Vientuļš? — Viņš pārvietoja acu skatienu no Moriganas uz Kaķu dievieti. — Zēns ir vismaz tikpat spēcīgs kā meitene. Vai kontinentā ir vēl kāds, pie kā Fleimels varētu aizvest zēnu, lai atmodinātu viņa talantus?

—    Melnais Annis ir Katskilā, — Morigana prātoja, un viņas balsī bija skaidri saklausāma piesardzība.

—   Pārāk nepareģojami, — Dī sacīja, — viņa, iespējams, ap­ēdīs to.

—  Esmu dzirdējusi, ka Pcrsefonc bijusi Ziemeļkanādā, — Bas­teta sacīja.

Dī pašūpoja galvu. — Pazemes Ēnu valstībā pavadītie gadi pa­darīja viņu traku. Viņa ir bīstamāka, nekā var iedomāties.

Morigana saņēma mēteli ciešāk ap pleciem. Mākonis virs viņas sabiezēja un lēni pārvietojās zemāk. — Tad vēl ir viena Zie­meļamerikā. Es nejauši sastapos ar Noktikulu Austrijā, un es zinu, ka Erištho joprojām slēpjas Tesālijā.

—  Tu maldies, — Dī pārtrauca viņu, — ir vēl kāds cits, kas var atmodināt zēnu.

—   Kas? — Basteta noņurdēja, savilkusi pieri, viņas deguns sa­vilkās mazās krunciņās.

Doktors Džons Dī pagriezās pret Vārnu dievieti. — Tu vari.

Morigana atkāpās no Dī, melnās acis pārsteigumā ieplestas, asie smailie zobi piespiesti asins sarkanai plāno lūpu ādai. Pāri viņas mugurai pārskrēja vilnis, saceldams gaisā visas spalvas.

—  Tu maldies, — Basteta nošņācās. — Mana māsasmeita ir Nā­kamā paaudze, viņai nepiemīt šāds spēks.

Dī pagriezās, lai paskatītos uz Vārnu dievieti. Ja viņš zināja, ka spēlē bīstamu spēli — iespējams, pat nāvējošu —, tad to nekādi neizrādīja. — Kādreiz, iespējams, tā bija patiesība, bet Moriganas spēki tagad ir daudz, daudz, daudz lielāki, nekā tie bija.

—  Māsasmeit, par ko viņš tur runā? — Basteta prasīja.