Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—    Esi ļoti, ļoti piesardzīgs, cilvēk, — Vārnu dieviete nokladzināja.

—   Mana lojalitāte nav apspriežama, — Dī ātri piebilda. — Es kalpoju Vecajiem jau piecus simtus gadu. Es vienīgi meklēju ceļus, kā sasniegt mūsu mērķi.

Viņš piegāja klāt Moriganai.

—   Kādreiz tāpat kā Hekate tu mainīji trīs sejas: tu biji Mori­gana, Maha un Bādba. Bet atšķirībā no Hekates tu un abas tavas māsas aizņēmāt trīs ķermeņus. Tā bija jūsu apziņa, kas bija saistīta. Atsevišķi jūs bijāt spēcīgas, bet kopā kļuvāt neuzvaramas. — Dī apklusa, un šķita, ka viņam nepieciešams kāds mirklis laika, lai sakopotu savas domas, bet patiesībā viņš pārliecinājās, vai pietie­kami stingri ir satvēris Excalibur zem sava mēteļa. — Kad tu nolēmi nogalināt savas māsas? — viņš lietišķi pavaicāja.

Ar griezīgu skaņu Morigana metās virsū Dī.

Un tad apstājās.

Vienā acumirklī melnā akmens asmens parādījās pie viņas rīkles, zila gaisma mirguļoja un kūsāja lejā pa asmeni. Čūskveida spals atdzīvojās un šņāca uz viņu.

—    Lūdzu. — Dī lūpas smaidīja aukstu smaidu. — Es esmu atbildīgs par viena Vecā nāvi šodien. Man nav vēlēšanās tai pie­vienot vēl vienu. — Runādams Dī vēroja Bastetu, kas kustējās ap viņu aizmugurē. — Moriganai ir spējas atmodināt zēnu, — viņš ātri sacīja. — Viņai ir abu māsu zināšanas un spēks. Ja mēs varam atmo­dināt zēnu un dabūt viņu savā pusē, mēs būsim ieguvuši sev sa­biedroto ar nepārspējamu spēku. Atcerieties pareģojumu: divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Viens, lai glābtu pasauli, viens, lai to iznīcinātu.

—  Un kurš no tiem ir zēns? — Basteta prasīja.

—  Tas, par ko mēs viņu padarīsim, — Dī sacīja, acīm šaudoties no Moriganas uz Bastetu un atkal atpakaļ uz Vārnu dievieti.

Pēkšņi Basteta bija Dī aizmugurē, milzīgie nagi sagrāba viņa rīkli. Basteta mazliet pacēla viņu no zemes, piespiezdama pacelties pirkstgalos un ielūkoties viņas saltajās acīs. Pavisam īsu mirklīti — viena sirdspuksta garumā — Dī gribēja pagriezt zobenu apkārt, bet viņš zināja, ka Kaķu dieviete būs ātrāka, daudz ātrāka, nekā jebkad to spētu zobens. Basteta redzēja noraustāmies Dī plecus un palaida tvērienu vaļīgāk.

Basteta cieši skatījās uz savu māsasmeitu. — Vai tā ir taisnība? Vai Maha un Bādba ir mirušas?

—   Jā, — Morigana glūnēja uz Dī, — bet es viņas nenogali­nāju. Viņas nomira labprātīgi un joprojām dzīvo manī. — Uz mirkli viņas acis iemirdzējās dzeltenā krāsā, tad sarkanā un tad piķa mel­numā — trīs seno dieviešu krāsās.

DI sajuta vilinājumu pajautāt, kādā veidā māsas nokļuva viņā, bet tad nolēma, ka patiesībā nemaz nevēlās zināt atbildi, un tagad varbūt arī nebija īstais laiks uzdot jautājumu.

—  Vai tu vari atmodināt zēnu? — Basteta prasīja.

-Jā.

—  Tad dari to, māsasmeit, — Kaķu dieviete pavēlēja. Viņa atkal pievērsa savu uzmanību Dī. Piespiedusi īkšķi zem viņa zoda, tā atgrūda viņu. — Un, ja tu atkal pacelsi ieroci pret kādu no Veco rases, es parūpēšos, lai tu nākamos tūkstoš gadus pavadītu Ēnu valstībā, kuru būšu speciāli tam izveidojusi. Un tici man, tev tā nepatiks. — Viņa atlaida tvērienu un aizmeta Dī projām, kur viņš visā garumā nokrita dubļos. Viņš joprojām bija cieši satvēris zobenu.

—  Pasaki man, — Basteta nokomandēja, izslējusies virs viņa, — kur tagad ir Fleimels un dvīņi? Uz kurieni viņi devušies?

Dī grīļodamies piecēlās kājās. Viņš notīrīja mēteli un atklāja vēl vienu plīsumu mīkstajā ādā, viņš nekad vairs nepirks ādas ap­ģērbu. — Viņam jāsāk trenēt meiteni. Hekate atmodināja viņu, bet viņai nebija iespējas iemācīt nevienu no aizsardzības burvestībām. Viņai jāiemācās aizstāvēt sevi un kontrolēt savas spējas, iekams fiziskās pasaules stimuli nepadara viņu traku.

—  Tātad uz kurieni viņi dosies? — norūca Basteta. Viņa abām rokām apkampa savu ķermeni un noskurinājās. Mākonis, kuru bija sasaukusi Morigana, tagad bija kļuvis biezs un tumšs, tas laidās ze­māk un tagad jau atradās virs koku galiem. Gaiss bija mitrs, un tajā virmoja nenosakāmu garšaugu smarža.

—  Viņš nepaliks Sanfrancisko, — Dī turpināja, — viņš zina, ka mums pilsētā ir daudz aģentu.

Morigana aizvēra acis un lēnām pagriezās, tad pacēla gaisā roku. — Viņi dodas uz dienvidiem, es varu saskatīt tikai sudraba auras atstātās pēdas. Tā ir drausmīgi spēcīga.

—   Kurš ir visspēcīgākais Vecais dienvidos? — Dī ātri pajau­tāja. — Tāds, kas ir liepratējs pamatmaģijā?

—  Endora, — Basteta atbildēja bez kavēšanās, — Ojaiā. Endoras briesmīgā Ragana.

—  Gaisa pavēlniece, — Morigana piemetināja.

Basteta pieliecās, viņas nepatīkamā elpa skāra mazā vīra seju. — Tu zini, kurp tev jādodas. Tu zini, kas tev jādara. Mums jādabū Kodeksa lapas.

—  Un dvīņi? — viņš stingri jautāja, cenzdamies neelpot.

—  Sagūsti viņus, ja vari — ja nevari, tad nogalini, lai aizkavētu Fleimelu izmantot viņu spēku.

Tad abas — Basteta un Vārnu dieviete — iekāpa sabiezējušajā mākonī un prom bija. Mitrais pelēkums aizvirpuļoja, atstādams doktoru Džonu Dī vienu uz nomaļās taciņas.

—  Kā lai es tieku uz Ojaiu? — viņš sauca.

Bet atbildes nebija.

Dī ielika rokas sava sabojātā mēteļa kabatās un devās projām pa šauro taku.