Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Fleimels un Skatija atspiedās pret durvīm, cenzdamies ieska­tīties iekšā, bet dvīņi lūkojās pa logu. Mazajā veikaliņā, šķiet, pārdeva vienīgi stikla priekšmetus: bļodas, krūzes, šķīvjus, pa­pīra preses, greznumlietiņas un spoguļus. Daudz spoguļu. Tie bija visur un visu veidu un izmēru, no maziem apaļiem līdz milzīgiem taisnstūra. Daudzi spoguļi izskatījās mūsdienīgi, bet daži, kas bija logā, acīm redzami antīki.

—   Tā, ko mēs tagad darīsim? — Fleimels prātoja. — Kur gan viņa varētu būt?

—   Iespējams, aizklīdusi kaut kur paēst un aizmirsusi atgriez­ties, — Skatija sacīja un pārlaida skatienu ielai visā tās garumā — uz vienu un otru pusi. — Šodien nav pārāk daudz ļaužu, vai ne? — Lai gan bija pavēla piektdienas pēcpusdiena, galvenajā ielā satiksmes nebija daudz, un pa ēnaino promenādi lēni virzījās kā­jāmgājēji, kuru arī bija mazāk par duci.

—    Mēs varam pārbaudīt restorānus, — Fleimels ierosināja.

—    Kas viņai garšo?

—  Neprasi, — Skatija ātri atteica, — patiesībā tu nemaz negribi to zināt.

—  Varbūt mēs varam sadalīties… — Nikolass iesāka.

Impulsīvi Sofija paliecās uz priekšu un pagrieza rokturi: zvans

muzikāli iezvanījās, un durvis atsprāga vaļā.

—  Lieliski, māsiņ!

—      Es to redzēju kādreiz filmā, — Sofija nomurmināja.

—    Hallo? — viņa sauca, ieiedama veikalā.

Atbildes nebija.

Antīkais veikaliņš bija mazītiņš, mazliet lielāks nekā pagara taisnstūra istaba, bet simtiem spoguļu efekts — daži no tiem pat nokarājās no griestiem — tai piešķīra lielāku izskatu, nekā tas pa­tiesībā bija.

Sofija atgāza galvu un dziļi ievilka elpu, nāsis notrīsēja. — Vai jūs jūtat šo smaržu?

Dvīņubrālis papurināja galvu. Daudzie spoguļi padarīja viņu nervozu, Džošs no visām pusēm redzēja savu atspulgu, katrā spo­gulī attēls bija citāds, salauzts vai defomēts.

—  Ko tu sasmaržo? — Skatija jautāja.

—  Tas ir kā, — Sofija apstājās, — kā ugunskura dūmi vakarā.

—  Viņa ir bijusi šeit.

Sofija un Džošs uzmeta Skatijai neizpratnes pilnu skatienu.

—  Tā ir Endoras Raganas smarža. Tā ir eldriču maģijas smarža.

Fleimels stāvēja durvīs un vērās lejup pa ielu. — Viņa nevar būt

aizgājusi tālu, ja atstājusi veikalu neaizslēgtu. Es iešu pameklēt. — Viņš pagriezās pret Skatiju. — Kā viņu pazīt?

Viņa paskatījās dedzīgām, negantām acīm un pasmīnēja. — Tici man, tu pazīsi viņu, tiklīdz ieraudzīsi.

—  Es drīz būšu atpakaļ.

Kad Fleimels izgāja uz ielas, milzīgs motocikls piestāja gan­drīz tieši pie veikala. Braucējs mirkli vēl sēdēja uz motocikla, tad piedeva gāzi un rēkdams aiztraucās projām. Troksnis bija draus­mīgs: visi stikla trauki mazajā veikaliņā trīcēja un vibrēja. Sofija abām rokām aizspieda ausis. — Es nezinu, cik daudz vēl varu iztu­rēt, — viņa žēlabaini čukstēja.

Džošs aizveda māsu pie vienkārša koka krēsla un nosēdināja viņu. Pats notupās zemē krēsla vienā pusē, gribēdams paturēt So­fijas roku savējā, bet baidījās pieskarties viņai. Viņš jutās pilnīgi nekam nederīgs.

Skatija notupās tieši Sofijas priekšā, tā ka viņu sejas bija vienā līmenī. — Kad Hekate atmodināja tevi, viņai nebija laika tev iemācīt, kā ieslēgt un izslēgt savas sajūtas. Tās ir iestrēgušas vienā punktā, bet tā tas nebūs visu laiku, es apsolu. Ar nelielu treniņu palīdzību un dažiem elementāriem aizsargāšanās burvju vārdiem tu iemācīsies ieslēgt savas sajūtas uz neilgu laiku.

Džošs paskatījās uz abām meitenēm. Un atkal — kārtējo reizi — viņš jutās nošķirts no savas dvīņumāsas, pilnīgi nodalīts. Viņi bija divolu dvīņi un tāpēc ģenētiski nebija identiski. Viņi nedalīja tās izjūtas, ko bieži stāsta par vienšūnu dvīņiem — sāpes, kad otrs dvī­nis ir ievainots, vai just, kad ar otru notikusi nelaime — , bet tagad viņš spēja sajust māsas ciešanas. Viņš vienīgi vēlējās, lai būtu kas tāds, kas varētu mazināt viņas sāpes.

Skatija, it kā spētu lasīt viņa domas, pēkšņi sacīja: — Ir kaut kas, ko es varu izdarīt, lai palīdzētu. — Viņas balsī dvīņi saklausīja vilcināšanās noti. — Tas nesāpēs, — viņa žigli piebilda.

—   Tas nevar sāpēt vairāk, nekā man sāp tagad, — Sofija čuk­stēja. — Dari to, — viņa ātri sacīja.

—  Vispirms man nepieciešama tava atļauja.

—  Sof… — Džošs iesāka, bet māsa viņu ignorēja.

—  Dari to, — Sofija atkārtoja. — Lūdzu.

—   Es jau jums teicu, ka esmu tas, ko jūs, cilvēki, saucat par vampīru…

—  Tu taču nedzersi viņas asinis! — Džošs šausmās iekliedzās. Viņa vēders sarāvās no domas vien.

—  Es jau tev teicu iepriekš, ka mans klans nedzer asinis.

—  Man vienalga…

—   Džoš, — Sofija dusmīgi pārtrauca brāli, dusmās viņas aura uz mirkli iemirdzējās, piepildīdama veikala telpas ar pēkšņu va­niļas saldējuma saldo smaržu. Izliktie stikla zvaniņi iezvanījās un iešķindējās nejūtamā vēja pūsmā. — Džoš, apklusti! — Viņa apgriezās krēslā, lai paskatītos uz Skatiju. — Ko tu gribi darīt ar mani?

—  Iedod man savu labo roku.