Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Tev nav telefona.

—  Un kas vainas manam e-pastam vai faksam?

—  Vecomāt, vai tev ir dators vai faksa aparāts?

Dora apklusa. — Nē. Kāpēc lai kāds no tiem būtu vajadzīgs?

Tad Doras roka sakustējās, un pēkšņā vēzienā baltais spieķis izstiepās visā garumā. Viņa piesita pie viena no parasto spoguļu stikla. — Vai tev ir viens no šiem?

—  Jā, vecomāt, — Skatija atbildēja visai bēdīgā balsī. Viņas bā­lie vaigi apmulsumā bija pielijuši ar sārtumu.

—  Tātad tu nevarēji atrast laiku, lai paskatītos spogulī un pa­runātu ar mani? Vai tu esi tik aizņemta šajos laikos? To gan esmu dzirdējusi no tava brāļa. Kad tu pēdējo reizi runāji ar savu māti?!

Skataha pagriezās pret dvīņiem. — Tā ir mana vecāmāte, le­ģendārā Endoras Ragana. Vecomāt, tā ir Sofija, un tas ir Džošs. Un Nikolasu Fleimelu tu jau satiki.

—  Jā, viņš ir tik jauks cilvēks. — Dora turpināja grozīt galvu, nāsis trīsēja. — Dvīņi, — viņa beidzot sacīja.

Sofija un Džošs paskatījās viens uz otru. Kā viņa zina? Vai Ni­kolass viņai pastāstījis?

Veids, kā Dora grozīja galvu, kaut kā ieintriģēja Džošu. Viņš mēģināja sekot tās skatienam… un tad saprata, kāpēc vecās kundzes galva nenorimti kustējās te pa kreisi, te pa labi, viņa spēja tos redzēt cauri spoguļiem. Pilnīgi automātiski viņš pieskārās māsas rokai un pamāja uz spoguļiem. Sofija paskatījās uz viņu, tad uz veco sievieti, tad uz spoguli un visbeidzot pamāja brālim, klusējot piekrizdama viņam.

Dora piegāja pie Skatahas, viņas galva bija pagriezta uz citu pusi, cieši lūkojoties garā pulētā spogulī. — Tu esi kļuvusi tie­vāka, — viņa sacīja. — Vai tu ēd kārtīgi?

—  Vecomāt, es tā izskatos jau divarpus tūkstoš gadu.

—  Tātad tu gribi sacīt, ka es kļūstu akla, ko? — vecā sieviete jautāja, tad iespurdzās pārsteidzoši dziļos smieklos. — Apkamp taču savu vecmammu!

Skataha uzmanīgi apkampa veco sievieti un nobučoja viņu uz vaiga. — Ir jauki tevi satikt, vecomāt. Tu labi izskaties.

—  Es izskatos veca. Vai es izskatos veca?

—   Ne dienu vecāka kā desmit tūkstoš gadu. — Skatija pa­smaidīja.

Ragana ieknieba Skatahas vaigā. — Pēdējā persona, kas mani izsmēja, bija nodokļu inspektors. Es viņu pārvērtu par papīra presi, viņš joprojām te kaut kur ir.

Fleimels zīmīgi ieklepojās. — Endoras kundze…

—  Sauciet mani par Doru, — sieviete ātri noteica. — Dora. Vai jūs zināt, kas notika ar Hekates Ēnu valstību šodien? — Viņš nekad agrāk nebija saticis Raganu, tikai zināja pēc reputācijas, bet zināja arī to, ka pret viņu jāizturas ļoti piesardzīgi. Viņa bija tā leģendārā Vecā, kas pameta Danu Tālis, lai dzīvotu un mācītu cilvēkus, pirms sala bija nogrimusi zem ūdens. Tika uzskatīts, ka viņa izveidojusi pirmo cilvēku alfabētu Senajā Sumerā.

—  Padod man krēslu, — Dora teica, nevērzdamās ne pie viena konkrēti. Sofija paņēma krēslu, uz kura bija sēdējusi, un Skatija atsēdināja tajā vecomāti. Vecā sieviete pieliecās uz priekšu, abām rokām atbalstoties uz baltā spieķa gala. — Es zinu, kas notika. Esmu pārliecināta, ka ikviens Vecais uz šī kontinenta sajuta viņas nāvi. — Dora pamanīja visu klātesošo šokētos, pārsteiguma pilnos skatienus.

—  Vai tad jūs nezinājāt? — Viņa pagrieza galvu sāņus, cieši ve­roties spogulī un tieši skatoties Skatijā. — Hekate ir mirusi, un viņas Ēnu valstība vairs neeksistē. Es saprotu, viens Vecais, jau no Nākamās paaudzes, un viens nemirstīgais cilvēks ir atbildīgi par viņas nāvi. I lekate ir jāatriebj. Ne tagad, un varbūt ne tik drīz, bet viņa bija no ģimenes, un es esmu viņai to parādā. Jūs to vēl pieredzēsiet. — Ska­tija paklanījās.

Endoras Ragana tik mierīgi bija pavēstījusi par nāves sprie­dumu, ka Fleimels pēkšņi saprata: viņa ir pat vēl bīstamāka, nekā bija iedomājies.

Dora pagrieza galvu citā virzienā, tajā brīdī Fleimels atskārta, ka skatās viņas atspulgā greznā spogulī ar sudraba rāmi. Viņa pie­sita pie stikla. — To, kas notika šorīt, es redzēju jau pirms mēneša.

—  Un tu nebrīdināji Hekati! — Skatija iesaucās.

—    Es lūkojos tikai vienā pavedienā no iespējamās nākotnes. Vienā no daudzajiem. Dažos citos Hekate nogalināja Bastetu un Morigana noslepkavoja Dī. Savukārt citā — Hekate nogalināja jūs, Fleimela kungs, un viņu savukārt nogalināja Skataha. Visas iespējamās nākotnes versijas. Šodien es atklāju to, kura piepildī­jās. — Viņa pārlaida acis pāri istabai, pārvietodama skatienu no spoguļa uz gleznu — gludas vāzes virsmu, ierāmētu un iestiklotu. — Tā kā es zinu, kāpēc jūs esat šeit, es arī zinu, ko jūs gribat, lai es daru. Un esmu ilgi un grūti domājusi, ko atbildēt. Man bija vesels mēnesis, lai par to domātu.

—  Un kā ir ar mums? — Sofija jautāja. —Vai mēs bijām tavos pavedienos?

—  Jā, dažos, — Ragana atbildēja.

—  Kas ar mums notika citos? — Jautājums jau bija izveidojies Džoša mutē, iekams viņš paspēja padomāt par to. Patiesībā viņš nemaz negribēja zināt atbildi.

—  Lielākajā daļā manu pavedienu jūs nogalināja Dī un viņa go­lemi vai arī žurkas un putni. Citā — jūs gājāt bojā auto avārijā. Jūs nomirāt, kad jūs atmodināja, vai arī pazudāt kopā ar Ēnu valstību.

Džošs skaļi norija siekalas. — Mēs izdzīvojām tikai vienā pa­vedienā?