Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija Ņūmena vēroja, kā Džošs atstāj veikalu, un pat bez sa­vām atmodinātajām sajūtām zināja, ka viņš ir apbēdināts un dus­mīgs. Sofija vēlējās apstādināt brāli, doties viņam pakaļ, bet viņai priekšā — plaši un brīdinoši ieplestām acīm — stāvēja Skatija, pirkstu piespiedusi lūpām, un ar tik tikko jaušamu galvas kustību brīdināja neko neuzsākt. Satvērusi Sofiju aiz pleca, Skatija pavir­zīja viņu tuvāk Endoras Raganai. Vecā sieviete pacēla rokas un pār­steidzoši maigām kustībām pārskrēja pāri Sofijas sejas kontūrām. Meitenes aura sakustējās un kūsāja pie katra maigā pieskāriena.

—  Cik veca tu esi? — viņa jautāja.

—   Piecpadsmit. Nu, piecpadsmit ar pusi. — Sofija nebija pār­liecināta, vai pusgads kaut ko izmaina.

—  Piecpadsmit ar pusi, — Dora sacīja, šūpodama galvu. — Es nevaru atcerēties tik sen. — Viņa nolaida zemāk zodu un tad pa­grieza to pret Skatiju. — Vai tu vari atcerēties laiku, kad tev bija piecpadsmit?

— Ļoti spilgti, — Skatija d rūmi teica. — Vai tas nebija ap to laiku, kad es apmeklēju tevi Babilonijā un tu mēģināji mani izprecināt valdniekam Nebukadnecaram?

—   Esmu pārliecināta, ka tu maldies, — Dora laimīgā balsī atteica. — Domāju, ka tas bija vēlāk. Tomēr viņš būtu bijis izcils vīrs, — viņa piebilda. Tad paskatījās uz augšu, uz Sofiju, un meitene ieraudzīja savu atspulgu spoguļos, kas bija Raganas acu vietā. — Ir divas lietas, kas man tev jāiemāca. Aizstāvēt sevi — tas pats par sevi ir vienkārši. Bet iemācīt tev Gaisa maģiju ir mazliet grūtāk. Pēdējo reizi, kad es mācīju cilvēkam Gaisa maģiju, tas aizņēma sešdesmit gadu, tikai lai apgūtu pašus pamatus, un pat tad viņš nokrita no debesīm savā pirmajā lidojumā.

—  Sešdesmit gadu. — Sofija norija siekalas. Tas nozīmēja, ka viņa bija nolemta pavadīt visu savu dzīvi, mēģinot apgūt šā spēka kontroli?

—  Vecmam, mums nav tik daudz laika. Es neesmu pārliecināta, vai mums ir pat sešdesmit minūtes.

Dora cieši ieskatījās spogulī, un pretī no ierāmētā stikla bez gleznas zem tā lūkojās viņas atspulgs. — Kāpēc tad tu to pati nedari, ja jau reiz esi tāda eksperte, ko?

—   Vecmam… — Skataha nopūtās.

—   Beidz vecmammoties tādā tonī, — Dora brīdinoši sacīja. — Es to darīšu savā veidā.

—  Mums nav laika to veikt tradicionālā veidā.

— Nestāsti man par tradīcijām. Ko jaunie par tām zina? Uzticies man, kad būšu beigusi, Sofija zinās to, ko es zinu par Gaisa elementa maģiju. — Viņa atkal pievērsās Sofijai.

—  Pirmkārt, vai tavi vecāki ir dzīvi?

—  Jā, — Sofija atbildēja, pārsteigumā mirkšķinādama acis, ne­būdama īsti pārliecināta, par ko ir saruna.

—  Labi. Vai tu sarunājies ar savu māti?

—  Jā, gandrīz katru dienu.

Dora šķībi paskatījās uz Skatiju. — Tu dzirdēji? Gandrīz katru dienu.— Viņa paņēma Sofijas roku savējās un pa plaukšķināja pa to virspusi. — Varbūt tu iemācīsi Skatahai arī vienu divas lietas. Un vai tev ir vecāmāte?

—   Ome, mana tēvamāte. Es parasti piezvanu viņai piekt­dienās, — Sofija piebilda, pēkšņi sajuzdamās vainīga, jo šodien akurāt bija piektdiena un Nana Ņūmena gaidīja zvanu.

—  Katru piektdienu, — Endoras Ragana zīmīgi sacīja un atkal paskatījās uz Skatiju, bet Kareive tīši aizgriezās projām un nez kā­lab koncentrējās uz visai greznu stikla papīra presi. Bet, tiklīdz viņa pamanīja mazu vīriņu uzvalkā ar vesti, sastingušu stiklā, aši nolika presi vietā. Vīriņam vienā rokā bija portfelis, bet otrā papīra lapas, viņš joprojām mirkšķināja acis.

—  Tas nebūs sāpīgi, — Ragana sacīja.

Sofija šaubījās, vai varētu būt vēl ļaunāk nekā tas, kam viņa jau gājusi cauri. Meitenes deguns sarāvās, sajutis degoša koka smaku, vienlaikus viņa sajuta vēsu vēja pūsmu pāri savām rokām. Viņa palūkojās lejup. Ap Endoras Raganas pirkstiem šūpojās un virpuļoja viegls, plāns, balts zirnekļa tīmeklis un aptinās ap katru Sofijas pirkstu kā apsējs. Tas aptinās ap plaukstu, pilnībā apklā­dams to, un līda augšā pa roku. Sofija saprata, ka Ragana ar saviem jautājumiem vienkārši bija novērsusi viņas uzmanību. Sofija ielū­kojās Raganas spoguļu acīs un saprata arī to, ka nespēj izteikt sa­vus jautājumus vārdiem. Bija tā, it kā viņa būtu zaudējusi spēju runāt. Viņa arī bija pārsteigta, ka tā vietā, lai justos nobijusies, kopš tā mirkļa, kad Ragana paņēma viņas roku, pār ķermeni pārvēlās miera vilnis. Viņa palūkojās sānis — uz Skatiju un Fleimelu. Abi vē­roja procesu šokā plati ieplestām acīm, Skatahas sejā atspoguļojās kaut kas līdzīgs šausmām.

—  Vecomam… vai tu esi pārliecināta par šo? — Skataha atļāvās pajautāt.

—  Protams, ka esmu, — vecā sieviete atcirta ar dusmu pieskaņu balsī.

Un, lai gan Endoras Ragana runāja arSkatahu, Sofija vienlaikus dzirdēja viņas balsi savā galvā, tā čukstēja senus noslēpumus, mur­minot arhaiskus burvju vārdus, izpaužot mūžā sakrātās zināšanas sirdspukstos un elpas dvesienos.