Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Doktors Džons Dī visbeidzot ieradās Ojaiā, tieši tajā brīdī, kad pēdējā dienas gaisma jau vērtās iespaidīgās, sārtās ēnās, kas krita pāri apkārtējiem Topa Mountains. Dī bija ceļojis visu dienu; viņš bija noguris un sakaitināts un meklēja kādu, uz ko izgāzt visas savas negācijas.

Hekates Ēnu valstība bija izlādējusi viņa mobilā telefona bate­riju, un bija nepieciešama vesela stunda, iekams viņš varēja atrast telefonu, pa kuru piezvanīt uz savu biroju. Viņš bija spiests sēdēt ceļmalā vēl pusotru stundu, kamēr vesela braucēju grupa pār­meklēja Mill Vallei/ nelielos ceļus, meklējot viņu. Bija tuvu pusdes­mitiem, kad viņš beidzot atgriezās savā Enoha kompānijas birojā pašā pilsētas sirdī.

Tad arī visbeidzot Dī uzzināja, ka Perenele jau aizvesta uz Alkatrazu.

Viņa kompānija nesen šo salu bija nopirkusi no štata un restau­rācijas darbu laikā slēgusi sabiedrībai. Laikrakstos jau risinājās dis­kusijas, ka, iespējams, vieta tiks pārvērsta par dzīvu vēstures mu­zeju. Patiesībā doktors grasījās saglabāt tā oriģinālo izmantojumu kā vienu no drošākajiem pasaules cietumiem. Doktors apsvēra do­mu — varbūt aizlidot uz salu un parunāt ar Pereneli, bet tad mirklī atmeta šo ideju kā veltīgu laika tērēšanu. Prioritātes bija Kodeksa trūkstošās lappuses un dvīņi. Lai gan Basteta bija sacījusi, ka noga­linās viņus, ja viņš nespēs tos nolaupīt, Dī bija citas idejas.

Dī zināja Maga Ābrahama Grāmatas slaveno pareģojumu: Vecie zināja, ka nāks dvīņi — "divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss".

Viens, lai izglābtu pasauli, otrs, lai to iznicinātu. Bet kurš ir kurš? Atrast zēnu bija kļuvis tikpat svarīgi, cik trūkstošās Kodeksa lapas. Zēnam bija zelta aura.

Doktors Džons Dī kādreiz neilgu laiku bija dzīvojis Ojaiā — kaut kad divdesmitā gadsimta sākumā — toreiz tā joprojām tika saukta par Nordhofu — tas bija laikā, kad viņš aplaupīja čumašu apkārtnes apbedījumu vietas vērtīgo senlietu dēļ. Viņam Ojaia rie­bās: tā bija par mazu, par aprobežotu un vasaras mēnešos viņam vienkārši par karstu. Dī vienmēr jutās labāk lielākās pilsētās, tādās, kur bija vieglāk būt neredzamam un anonīmam.

Viņš bija lidojis no Sanfrancisko uz Santabarbaru ar kompānijas helikopteru, mazā lidostā noīrējis necila izskata fordu. Viņš arī bija braucis projām no Santabarbaras un ieradies Ojaiā tieši pirms saulesrieta — pirms iespaidīgā skata, kas nokrāsoja pilsētu garās un elegantās ēnās: pilsēta tomēr bija ārkārtīgi izmainījusies tajos simt un vēl nez cik gados, kopš viņš pēdējo reizi to bija redzējis… bet viņam tā tik un tā nepatika.

Dī iegrieza auto Ojaias avēnijā un samazināja ātrumu. Fleimels un pārējie bija tuvumā: viņš to juta. Bet viņam tagad bija jābūt uz­manīgam. Ja viņš spēja sajust tos, tad viņi — sevišķi alķīmiķis un Skataha — spēja sajust arī viņu. Un viņam joprojām nebija skaidrs, ko Endoras Ragana spēj izdarīt. Pastāvēja ārkārtīgi satraucošs fakts — pats vecākais no Vecajiem, kas dzīvoja Kalifornijā, pilnīgi neko nezināja par Raganas klātbūtni. Lai gan domāja, ka zina pašu galveno veco un nemirstīgo cilvēku atrašanās vietas pasaulē. Dī prā­toja, vai tas ir svarīgi, ka viņš visu dienu nevar sakontaktēties ar Moriganu. Viņš tika zvanījis viņai neatslābstošā regularitātē, brau­cot šurp, bet viņa neatbildēja uz mobilā telefona zvaniem. Vai nu viņa bija e-Bai/, vai spēlēja tiešā pieslēguma stratēģijas spēli, kas viņai bija atkarība. Viņš nezināja, kur atrodas Basteta, bet tas viņu neuztrauca. Viņa, protams, biedēja Dī, bet viņš centās iznīcināt tos, no kuriem baidījās.

Fleimels, Skataha un dvīņi varēja būt jebkurā pilsētas vietā. Bet kur?

Dī ļāva enerģijai nedaudz ieplūst aurā. Viņš samirkšķināja acis, kas pēkšņi pieplūda asarām, tad vēlreiz samirkšķināja — atbrīvo­damies no asarām. Pēkšņi visi cilvēki, gan tie, kuri atradās mašīnā blakus viņam, gan tie, kas šķērsoja ielu, gan kājāmgājēji uz ietvēm bija iezīmēti mainīgām daudzkrāsainām aurām. Dažas auras bija caurspīdīgas un līdzinājās vāji iekrāsotu dūmu strūkliņām, citas — tumšas un smagnējas kā dubļainu krāsu klājumi.

Beigās Dī tos atrada pilnīgi nejauši; viņš brauca lejā pa Ojaias avēniju, tikko bija pabraucis garām Libbey Park, kad pamanīja Fox Street melnu Hummer. Viņš piebrauca klāt un novietoja savu auto aiz tā. Tajā brīdī, kad Dī kāpa ārā no mašīnas, viņš arī pamanīja vieglu atblāzmu no tīras zelta auras, tā nāca no parka strūklakas puses. Dī plānās lūpas savilkās ļaunā smīnā.

Šoreiz viņi neizspruks.

Džošs Ņūmens sēdēja Libbey Park pie garas zemas strūklakas, tieši pretī antīko mantu veikaliņam, un vērās ūdenī. Apaļa baseina vidū bija novietoti divi ziedveida trauki, viens lielāks, otrs mazāks. Ūdens urdzēja no mazākā trauka un tecēja pāri malām lielākajā traukā zem tā. Savukārt no lielā trauka ūdens tecēja baseinā. Ūdens urdzēšana apslāpēja tuvumā esošās satiksmes trokšņus.

Džošs jutās vientuļš un pat vairāk nekā tikai nedaudz pazudis.