Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Tas nav zirnekļa tīkls, — Dora paskaidroja apstulbušajam un klusējošajam Fleimelam, ievērojusi, ka viņš, pieliecies uz priekšu, cieši vērās tīmekļos, kas tinās ap Sofijas rokām. — Tas ir koncen­trēts gaiss, sajaukts ar manu auru. Visas manas zināšanas, mana pieredze, pat mana mīlestība ir sakoncentrēta šajā gaisa tīmeklī. Saskaroties ar Sofijas ādu, viņa sāk uzņemt šīs zināšanas.

Sofija dziļi elpoja, ievilkdama plaušās koka smaržu pildīto gaisu. Galvā neiedomājamā ātrumā zibsnīja attēli, laiki un vietas tālā pagātnē, senatnīgas akmens sienas, kuģi no tīra zelta, dinozauri un pūķi, pilsēta, izgrebta ledus klintī, un sejas… simtiem, tūkstošiem seju, visu cilvēku rasu, no visiem periodiem, cilvēku un puscilvēku, vilkaču un briesmoņu. Viņa redzēja ikvienu, ko jebkad bija redzējusi Ragana.

—   Ēģiptieši to darīja nepareizi, — Dora turpināja, viņas rokas tagad kustējās pārāk ātri, lai Fleimels ko saskatītu. — Tie ietina mirušos, — viņa turpināja. — Viņi nesaprata, ka es ietinu dzīvos. Tas bija laiks, kad nedaudz no sevis ieliku savos sekotājos un izsū­tīju pa pasauli mācīt manā vārdā. Acīmredzot kāds redzējis šo pro­cesu senos laikos un mēģināja to atdarināt.

Sofija pēkšņi redzēja dučiem cilvēku — ietītu — kā viņa, un Dora, gan jaunāka pēc izskata, kustējās starp tiem, tērpusies senās Babilonijas drānās. Kaut kādā veidā Sofija saprata, ka tas būtībā bija kults, kas pielūdza priesterienes un Raganu — priesteri. Dora atdeva nedaudz no savām zināšanām, lai tie varētu doties pasaulē mācīt citus.

Tagad balts tīmekļveida gaiss plūda lejup pa Sofijas kājām, sasienot tās kopā. Neapzināti viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, labo — pie kreisā pleca, kreiso — pie labā pleca. Ragana atzinīgi pamāja ar galvu.

Sofija aizvēra acis un redzēja mākoņus. Pati nezinot, kā, viņa piepeši zināja to vārdus: spalvu mākoņi, augstie slāņu mākoņi, slāņu mākoņi, lietus mākoņi, gubu mākoņi. Katrs citāds, katram savs veids ar savām unikālajām īpatnībām un pazīmēm. Sofija pēkšņi saprata, kā tos izmantot, kā veidot, valdīt pār tiem un pār­vietot.

Attēli zibēja.

Uzzibsnīja.

Viņa redzēja mazu sievieti zem tīrām zilām debesīm paceļam rokas un liekot mākoņiem augt tieši virs galvas. Lietus aplaistīja izkaltušos laukus.

Vēlreiz uzliesmojums.

Garš bārdains vīrietis stāv milzīgas jūras krastā, pacēlis rokas, un spēcīgs vējš šķeļ ūdeni.

Un atkal uzliesmojums.

Jauna sieviete ar vienu žestu apstādina drausmīgu vētru, uz mirkli sastindzinot to, tad ieskrien vieglas konstrukcijas koka mājā un paķer bērnu. Viena vienīga sirdspuksta laikā vētra ņem un no­slauka māju no zemes virsmas.

Sofija vēroja attēlus un mācījās no tiem.

Endoras Ragana pieskārās Sofijas vaigam, un meitene atvēra acis. Acu baltumi bija izraibināti ar sudraba dzirkstelēm. — Būs tādi, kas tev stāstīs, ka Uguns vai Ūdens maģija vai pat Zemes maģija ir visspēcīgā no visām. Tā nav taisnība. Gaisa maģija pārspēj visas pārējās. Gaiss var nodzēst uguni. Tas var saputot ūdeni miglā un saskaldīt zemi. Bet Gaiss var arī iedzīvināt uguni, tas var aizdzīt laivu pāri mierīgam ūdenim, var veidot zemi. Gaiss var iztīrīt ievai­nojumu, var izraut skabargu no pirkstgala. Gaiss var nogalināt.

Pēdējais baltais Gaisa tīmeklis pārklājās pāri Sofijas sejai, pilnīgi ietinot viņu, ievīstot kā mūmiju.

— Tā ir biedējoša dāvana, ko es tev esmu iedevusi. Tevī tagad ir dzīves — ļoti garas dzīves — pieredze. Es ceru, kaut kas no tā no­derēs tajās drausmīgajās dienās, kas stāv priekšā.

Sofija piecēlās Endoras Raganas priekšā, pilnībā ietīta baltā Gaisa tīmeklī. Tas nebūt nebija kā atmodināšana. Tas bija daudz mai­gāks, smalkāks process. Viņa atklāja, ka tagad zina lietas — neticamas lietas. Viņai bija atmiņas par neiespējamiem laikiem un vienreizējām vietām. Bet sajaukušās ar šim atmiņām un jūtām bija viņas pašas domas. Jau tagad viņa sāka atskārst, ka ir grūti tās atdalīt.

Tad dūmi sāka virpuļot, šņākt un iztvaikot.

Dora pēkšņi pagriezās, lai paskatītos uz Skatiju. — Nāc nu un apkamp mani, bērns. Es tevi vairs neredzēšu.

—  Vecomamm?

Dora apvija rokas ap Skatijas pleciem un pielika muti tuvu viņas ausij.

Doras balss pazeminājās teju vai līdz čukstam. — Es šai mei­tenei iedevu retu un drausmīgu spēku. Uzmani, lai tas tiek izman­tots labiem mērķiem.

Skataha pamāja, īsti nebūdama skaidrībā, ko vecā sieviete ar to domā.

—  Piezvani savai mātei. Viņa uztraucas par tevi.

—  Piezvanīšu, vecomamm.

Mūmijai līdzīgais kokons pēkšņi pašķīda tvaikos un miglā, kad Sofijas aura iemirdzējās spožā sudraba krāsā. Viņa pa­stiepa rokas plaši izplestiem pirkstiem, un tīrs vēja čuksts aiztraucās pāri veikaliņam.

—  Uzmanīgi. Ja tu kaut ko saplēsīsi, tu par to samaksāsi, — Ra­gana brīdināja.

Tad pēkšņi Skataha, Dora un Sofija pagriezās, lai paskatītos ārā uz satumsušo pēcpusdienu. Pēc mirkļa Nikolass Fleimels saoda nekļūdīgo puvušu olu smaku. — Dī!

—  Džošs! — Sofijas acis vienā mirklī atvērās. — Džošs ir tur ārā!

37. NODALA