Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Tikai vienā.

—  Tas nav labi, vai ne? — viņš čukstēja.

—    Nē, — Endoras Ragana vienaldzīgi noteica, — pavisam nav labi. — Tad sekoja ilga pauze, kamēr Dora iesāņus vērās kāda sudrabota trauka gludajā virsmā. Tad pēkšņi viņa atkal ierunā­jās. — Vispirms jums jāzina, ka es nevaru atmodināt zēnu. Tas jā­atstāj citiem.

Džošs aši paskatījās uz augšu. — Ir citi, kuri var mani atmo­dināti

Endoras Ragana ignorēja viņu. — Meitenei ir viena no vistīrā­kajām sudraba aurām, kādas vien esmu sastapusi savā mūžā. Vi­ņai jāiemāca daži buramie vārdi, lai varētu sevi pasargāt, ja nu reiz ir izdzīvojusi pārējo atmodināšanas procesu. Fakts, ka viņa jopro­jām ir pie pilna prāta šīs daudzās stundas, ir apliecinājums viņas stiprajai gribai. — Dora atlieca galvu, un Sofija notvēra veco sievieti skatāmies uz viņu no spoguļa, kas bija piekārts griestos. — To es varu izdarīt.

— Paldies jums, — Nikolass Fleimels teica ar dziļu nopūtu.

—    Es zinu, cik viņai grūtas bijušas pēdējās pāris stundas.

Džošs juta, ka nespēj skatīties uz māsu. Un vēl jo vairāk — klausīties par atmodināšanu. Vai tas nozīmē, ka Sofijai būs jāizcieš vēl lielākas sāpes? Tas bija sirdi plosoši.

Skataha pietupās pie vecāsmātes krēsla un uzlika roku uz viņas rokas. — Vecomāt, Dī un viņa saimnieki dzenas pakaļ divām trūk­stošajām Kodeksa lapām, — viņa sacīja. — Es domāju, ka tagad viņi zina — vai vismaz viņiem ir aizdomas, ka tieši Sofija un Džošs ir tie dvīņi, kas pieminēti Ābrahama Grāmatā.

Dora pamāja ar galvu. — Dī zina.

Skataha zagšus uzmeta skatienu Fleimelam. — Tad viņš zina arī to, ka ne tikai jāatgūst trūkstošās lapas, bet arī jāsagūsta un jāno­galina dvīņi.

—  Arī to viņš zina, — Dora apstiprināja.

—    Un, ja Dī paveiksies, tad šī pasaule pazudīs? — Skataha teica, pārvērsdama itin kā vienkāršo teikumu jautājumā.

—  Pasaule ir beigusies ari agrāk, — Ragana atbildēja smaidot.

—    Esmu pārliecināta — tā beigsies daudzas reizes, iekams saule kļūs tumša.

—  Vai tu zini, ka Dī grib atgriezt atpakaļ tumšos Vecos?

—  Es zinu.

—  Kodeksā teikts, ka tumšos Vecos var apstādināt vienīgi ar Sud­rabu un Zeltu, — Skatija turpināja.

—   Kodekss ari saka, ja mana atmiņa neviļ, ka āboli ir indīgi un ka vardes var pārvērsties par princesēm. Tu grasies noticēt visam, ko izlasi Kodeksā, — Ragana atcirta.

Fleimels bija lasījis Kodeksā to vietu par āboliem. Viņš domāja, ka tas, iespējams, attiecas tikai uz ābolu sēklām, kas patiesībā bija indīgas — ja vien tās apēd pudiem. Viņš nebija lasījis par vardēm un princesēm, tomēr viņš bija pārskatījis Grāmatu simtiem reižu. Bija neskaitāmi jautājumi, ko viņš gribēja uzdot Raganai. Bet tas nebija iemesls, kālab viņš tagad atradās šeit. — Dora, vai jūs varat iemācīt Sofijai Gaisa maģijas principus? Viņai nepieciešams iemācīties vismaz tik daudz, lai spētu aizsargāt sevi no uzbrukuma.

Dora paraustīja plecus un pasmaidīja. — Vai man ir izvēle?

Fleimels nebija gaidījis šādu atbildi. — Protams, jums ir izvēle.

Endoras Ragana papurināja galvu. — Nē, šoreiz nav. — Viņa pastiepās un noņēma savas melnās brilles. Skatija nepakustējās, vienīgais, kas nodeva pārsteigumu, bija Fleimels, kam, to visu dzir­dot, notrīsēja žoklis.

Dvīņi, šausmu pārņemti, atkāpās, viņu sejās nepārprotami at­spoguļojās šoks. Endoras Raganai nebija acu. Tur, kur vajadzēja būt acīm, bija tikai tukši caurumi, bet dobuļos ievietoti divi per­fekti ovāli spoguļi. Šie spoguļi pagriezās tieši pret dvīņiem. — Es atdevu savas acis citai redzei, spējai redzēt laika pavedienus — pa­gātnes laiku, tagadnes laiku un iespējamo nākotni. Ir daudz rakstu, daudz iespējamās nākotnes versiju, tomēr ne tik daudz, kā to iedo­mājas cilvēki. Dažos pēdējos gados raksti apvienojas, savijoties aizvien ciešāk. Tagad vairs pastāv tikai dažas iespējamās nākotnes. Lielākā daļa no tām drausmīgas, — viņa drūmi piemetināja. — Un tās visas saistītas ar jums abiem diviem. — Roka pakustējās vir­zienā uz Sofiju un Džošu. — Un kāda gan izvēle man dota? Šī ir arī mana pasaule. Es šeit biju vēl pirms cilvēkiem, iedevu tiem uguni un valodu. Es tagad tos nepametīšu. Es mācīšu meiteni, kā aizstāvēt sevi, un iedvesīšu viņai, kā kontrolēt Gaisa maģiju.

—  Paldies jums, — Sofija piesardzīgi sacīja ieilgušajā klusumā.

—   Nesaki paldies man. Tā nav dāvana. Tas, ko es tev došu, ir lāsts!

36. NODALA

Džošs sarkani degošiem vaigiem metās uz durvju pusi. Ausīs vēl skanēja Raganas pēdējie vārdi: "Tev jāiet projām. Tas, ko es mā­cīšu, nav domāts cilvēku ausīm."

Pārlaidis skatienu istabai, paskatījies uz Fleimelu un Skatiju un visbeidzot uz savu dvīņumāsu, Džošs pēkšņi saprata, ka faktiski vienīgais cilvēks šeit bija tieši viņš. Acīmredzot Sofiju neviens vairs neuztvēra tikai kā cilvēku.

—   Nekādu problēmu. Es pagaidīšu, — viņš iesāka, balsij aizlūstot, tad ieklepojās un mēģināja vēlreiz. — Es pagaidīšu parkā pāri ielai. — Un tad neatskatoties pameta veikalu; durvju zvanam izsmējīgi iešķindoties, viņš aiz sevis aizvēra durvis.

Bet būtībā tā bija problēma. Milzīga problēma.