Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Perenele nolaida kājas lejā no šaurās lāviņas un lēni piecēlās. Viņa saoda tik tikko jaušamu jūras sāls smaku, kas nāca no pašas drēbēm, un šķita it kā sadzirdam ne pārāk tāla okeāna skaņu. Ka­mera bija tukša, nedaudz lielāka par tukšu kasti, aptuveni desmit pēdu gara un četras pēdas plata, ar šauru lāviņu, uz kuras bija plāns matracis un viens kunkuļains spilvens. Iekšpusē pie stieņiem stā­vēja kartona paplāte. Uz tās bija plastmasas krūze ar ūdeni, plast­masas tasīte un uz papīra šķīvja bieza rupjmaizes šķēle. Ieraudzījusi ēdienu, Perenele saprata, cik patiesībā ir ļoti izsalkusi, bet, ignorējot to, viņa vispirms devās pāri kamerai pie stieņiem un palūkojās ārā. Paskatījās pa kreisi un pa labi, bet viss, ko varēja saskatīt — bija citas kameras, un tās bija tukšas.

Viņa bija viena pati visā blokā. Bet kur…

Un tad tālumā atskanēja kuģa signāltaure — žēlabaina un vien­tuļa. Perenele nodrebinājās, jo pēkšņi zināja, kur Dī vīri bija viņu atveduši, — cietumā uz Alkatrazas salas. Klintī.

Perenele pavērās apkārt, veltot īpašu uzmanību laukumam ap metāla vārtiem. Pretēji iepriekšējiem cietumiem viņa nevarēja sa­skatīt nevienu maģisku sargu vai arī uzzīmētas aizsargājošas zīmes uz grīdas. Perenele nespēja apspiest vieglu smaidu. Ko gan domāja Dī ļaudis? Kad viņa būs atguvusi savus spēkus, kad būs uzlādējusi savu auru, tad spēs saliekt visus šos metālus kā nieku un vienkārši aiziet projām.

Pēc brīža Perenele saprata, ka tas klik-klik, ko iepriekš bija pie­ņēmusi par ūdens pilēšanu, patiesībā bija kāda tuvošanās, kāda, kurš kustējās lēnām un piesardzīgi. Piespiedusies cieši pie restēm, viņa centās saskatīt koridoru. Ēna kustējās. Vēl daži Dī bezsejainie atdarinājumi, — viņa pie sevis nodomāja. Tie nu gan nespēs viņu ilgi aizturēt.

No tumsas iznira milzīga un kroplīga ēna, tā mērķtiecīgi devās lejup pa gaiteni, lai apstātos tieši pretī viņas kamerai. Tajā brīdī Pe­renele jutās pateicīga restēm, kas atdalīja viņu no šīs drausmīgās būtnes.

Visu gaiteni bija piepildījis tāds radījums, kas nebija staigājis pa zemi vismaz tūkstošiem gadu, kopš laikiem, pirms parādījās pirmās piramīdas pie Nīlas. Tā bija sfinksa, milzīgs lauva ar ērgļa spārniem un skaistas sievietes galvu. Sfinksa smaidīja un pielieca galvu — te uz vienu pusi, te otru, un, kustinot galvu, pazibēja gara, šķelta mēle. Perenele ievēroja, ka radījuma redzokļi ir plakani un līmeniski.

Tas nebija viens no Dī veidojumiem. Sfinksa bija viena no Ehidnas meitām, viena no visnekrietnākajām Vecajām, no kuras izvairījās un baidījās pat viņas pašas rase, pat tumšie Vecie. Perenelei pēkšņi ienāca prātā doma: kam, diez kam tieši Dī kalpo.

Sfinksa piespieda seju pie restēm. Viņas garā mēle izšāvās ārā, itin kā garšodama gaisu, bezmaz vai noslaukot Pereneles lūpas. — Vai man jāatgādina tev, Perenele Fleminga, — viņa jautāja Nīlas valodā, — ka viena no manas rases raksturīgajām īpašībām ir tā, ka mēs absorbējam auras enerģiju? — Sfinksas milzīgie spārni izpletās, gandrīz piepildot visu gaiteni. — Manā klātbūtnē tev nebūs pilnīgi nekāda burvju spēka.

Kad Perenele saprata, cik Dī patiesībā ir gudrs, pāri mugurai pārskrēja ledaina trīsa. Viņa bija bez aizsardzības un pilnīgi bez­spēcīga Alkatrazas cietumniece, un viņa zināja, ka neviens vēl ne­kad nav izbēdzis no klints.

35 NODAĻA

Zvans iezvanījās tieši tai brīdī, kad Nikolass Fleimels atgrūda vaļā durvis un atkāpās, lai sev pa priekšu veikalā ielaistu diezgan parasta izskata sievieti — akurātā pelēkā blūzē, pelēkos svārkos. Neliela un apaļīga, nedaudz zilgani ietonētos matos viegli ilgviļņi, vienīgais uzkrītošais, kas pievērsa uzmanību, bija milzīgas melnas brilles, jo tās nosedza sejas lielāko daļu. Labajā rokā kundze turēja baltu salokāmu spieķi.

Sofija un Džošs uzreiz saprata, ka viņa ir akla.

Fleimels nokrekšķinājās. — Atļaujiet man iepazīstināt… — viņš apklusa un paskatījās uz sievieti, — atvainojiet, kā man jūs dēvēt?

—    Sauciet mani par Doru, tā visi man sauc, — viņa runāja angliski ar izteiktu Ņujorkas akcentu. — Skataha? — viņa pēkšņi iesaucās. — Skataha! — Un tad viņas vārdi izkusa valodā, kas šķita sastāvam no daudzām lauztām skanam, kuras Sofija sev par pār­steigumu atskārta saprotam.

—  Viņa vēlas zināt, kāpēc Skatija nav viņu apciemojusi pēdējos trīssimt septiņdesmit divus gadus, astoņus mēnešus un četras die­nas, — Sofija pārtulkoja Džošam. Viņa cieši vērās vecajā sievietē, tālab nepamanīja nedz bailes, nedz skaudību, kas pārskrēja pār brāļa seju.

Vecā sieviete ātri pārvietojās pa šauro istabu, galva šaudījās pa kreisi un labi, bet nevienu brīdi acu skats netika vērsts tieši uz Ska­tiju. Viņa turpināja runāt, šķita, ka tas notiek bez atelpas.

—  Tagad viņa stāsta Skatijai, ka varēja nomirt un neviens par to nezinātu. Visiem vienalga. Vēl tikai pagājušajā gadsimtā viņa bijusi bezcerīgi slima, taču neviens ne piezvanījis, ne atrakstījis…

—  Vecomam… — Skatija iesāka.

—   Nesaukā mani par vecomammu, — Dora sacīja, pāriedama atkal uz angju valodu. — Tu varēji atrakstīt — jebkurā valodā — tas būtu labi. Tu varēji piezvanīt…