Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija nekavējoties pastiepa roku, un Skatija saņēma to abām ro­kām. Tad viņa uzmanīgi savienoja savas kreisās rokas pirkstus ar meitenes rokas pirkstiem, īkšķi pret īkšķi, rādītājpirkstu pret rā­dītājpirkstu, mazo pirkstiņu pret mazo pirkstiņu. — Asinis dzerošie vampīri, — viņa izklaidīgi sacīja, sakoncentrējusies uz pirkstu sa­vienošanu, — patiesībā ir visvājākie, lēnākie no mūsu klana. Vai kādreiz esat prātojuši, kāpēc tie dzer asinis? Patiesībā tie ir miruši, to sirdis nepukst, tiem nevajag ēst, tā ka asinis viņiem nepiegādā nekādas vielas.

—   Vai tu esi mirusi? — Sofija uzdeva jautājumu, kuru Džošs tieši kā grasījās jautāt.

—  Nē, faktiski ne.

Džošs paskatījās spoguļos, viņš varēja redzēt Skatahas atspulgu spogulī. Viņa pamanīja Džoša skatienu un pasmaidīja. — Netici tām muļķībām, ka vampīriem nav attēla spogulī: protams, ka mums ir, galu galā, mums ir ķermenis.

Džošs cieši vēroja, kā Skataha piespieda savus pirkstus māsas pirkstiem. Likās, ka nekas nenotiek. Tad viņš spogulī aiz Skatijas re­dzēja sudraba dzirksteli un aptvēra, ka spogulī redz arī to, kā Sofi­jas roka sāk mirdzēt blāvā sudraba gaismā.

—   Mana rase — Vampīru klans, — Skatija klusi turpināja, cieši vērdamās Sofijas plaukstā, — ir Nākamā paaudze.

Spogulī Džošs redzēja, kā sudraba gaisma sāk koncentrēties Sofijas plaukstā.

—  Mēs neesam Vecie. Mēs visi esam dzimuši pēc Danu Tālis kri­šanas, esam pavisam atšķirīgi no saviem vecākiem; mēs esam atšķirīgi neizprotamos veidos.

—   Tu jau agrāk esi pieminējusi Danu Tālis, — Sofija miegaini murmināja. — Kas tas ir, vieta? — Tā bija silta, nomierinoša sajūta, kas plūda viņā no plaukstas, nevis belzieni vai dūrieni, bet ņirboša un patīkama.

—  Vecos laikos tas bija pasaules centrs. Veco rase valdīja planētu no salu kontinenta — pazīstama kā Danu Tālis. Tas stiepās no vietas, kas tagad zināma kā Āfrikas krasts, līdz Ziemeļamerikas krastiem un Meksikas līcim.

—  Es nekad neesmu dzirdējusi par Danu Tālis, — Sofija čukstēja.

—  Nē, tu esi gan dzirdējusi, — Skataha sacīja, — ķelti to sauca par De Danan salu, mūsdienu pasaule to pazīst kā Atlantīdu.

Džošs spogulī redzēja Sofijas roku tagad mirdzam sudrabbaltu. Izskatījās, it kā viņa valkātu cimdu. Sīkas mirdzošas sudraba stīgas apvijās Skatijas pirkstiem kā grezni gredzeni, un viņa pati drebēja.

—  Danu Tālis sadalījās valdošo dvīņu — Saules un Mēness dēļ, kuri cīnījās Lielās piramīdas virsotnē. Tie atbrīvoja neiedomājamus maģiskos spēkus, kas izjauca dabas līdzsvaru. Man stāstīja, ka tā pati mežonīgā maģija virpuļoja atmosfērā un izraisīja izmaiņas

Nākamajā paaudzē. Daži no mums piedzima kā briesmoņi, citi bija kaut kas pa vidu, dažiem piemita milzīgs pārveides spēks, un, kad vien gribēja, tie spēja pārvērsties par dzīvniekiem, un citi tiem līdzīgie, kas galu galā izveidoja Vampīru klanu, atklāja, ka mēs ne­spējam just.

Džošs strauji paskatījās uz Skatahu. — Ko tu domā, teik­dama just?

Kareive pasmaidīja un paskatījās uz viņu. Pēkšņi zobi viņas mutē šķita ļoti gari. — Mums ir ļoti maz emociju. Mums trūkst spēju izjust bailes, mīlestību, izbaudīt laimi un prieku. Labākie kareivji nav tikai tie, kas nepazīst bailes, bet arī tie, kuriem nav naida.

Džošs atkāpās no Skatijas un dziļi ieelpoja. Kājas piepeši sarāva krampji, un pirkstgali sāka tirpt, it kā tos kāds durstītu smalkām adatiņām. Bet viņam vajadzēja tiktprojām no vampīra. Tagad veikalā visi spoguļi un pulētās virsmas atspoguļoja sudraba gaismu, kas plūda no Sofijas rokas — gulošas Skatijas rokā. Mirdzums izzuda viņas miesā, iekams sasniedza elkoni.

Skatija pagrieza galvu, lai paskatītos uz Džošu, un viņš pa­manīja, ka Kareives acu baltumi bija kļuvuši sudrabaini. — Asins­sūcējiem vampīriem nav vajadzīgas asinis. Viņiem vajadzīgas emo­cijas, izjūtas, ko pārnēsā asinis.

—  Tu zodz Sofijas sajūtas, — Džošs šausmās čukstēja. — Sofij, beidz viņas…

—   Nē! — dvīņumāsa atcirta, plaši atvērdama acis. Arī viņas acu baltumi tāpat kā Skatijai sudrabaini staroja. — Es patiešām jūtu sāpes aizplūstam projām.

—  Sajūtu ir pārāk daudz, lai tava māsa spētu tās izturēt. Tās kļūst sāpīgas un biedē viņu. Es tikai paņemu projām tās un arī bailes.

—  Kāpēc lai kāds vēlētos izjust sāpes un bailes? — Džošs skaļi prātoja, vienlaikus būdams gan ieintriģēts, gan juzdams riebumu pret pašu ideju. Tas kaut kādā veidā šķita nepareizi.

—  Tā tie spēj justies dzīvi, — Skatija sacīja.

34. NODALA

Pat pirms acu atvēršanas Perenele Fleimela zināja, ka ir pārvie­tota uz daudz drošāku cietumu. Kādā dziļā, tumšā un ļaunā vietā. Perenele pat no sienām juta veco, zināmo ļaunumu, gandrīz spēja sajust to gaisā. Guļot nekustīgi, viņa mēģināja atraisīt savas sajūtas, bet ļaunprātības un bezcerības pārklājs bija pārāk stiprs, un viņa saprata, ka nav spējīga lietot maģiju. Perenele uzmanīgi klausījās un tikai tad, kad bija pilnīgi pārliecināta, ka neviena cita istabā nav, atvēra acis.

Viņa bija kamerā.

Trīs sienas bija no monolīta betona, bet ceturtā — no metāla stieņiem. Aiz stieņiem varēja saskatīt citu kameru rindu. Viņa bija cietuma blokā!