Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Viņš ienīda abas, ka viņas tā rīkojās — atraidīja viņu, it kā viņš nebūtu nekas vairāk kā bērns.

Bet viss mainīsies.

Vecaijem patika domāt, ka Dī ir marionete, ierocis viņu rokās. Viņš bija redzējis, kā Basteta pat nepaskatoties atbrīvojās no Senuheta, kas bijis ar viņu kopā vismaz simt gadu. Dī zināja, ka viņas rīkosies tieši tāpat ar viņu, ja būs tāda iespēja. Bet doktora Džona Dī plāns bija nekad nedot viņām šādu iespēju.

33. NODALA

Bija vēla pēcpusdiena, kad Džošs beidzot iegrieza Hummer lejā uz gara, līkumota ceļa, kas veda uz Ojaiu. Viņa sejā atspoguļojās stress no braukšanas — Džošs bez apstāšanās bija nobraucis četr­simt jūdžu, un, lai gan dators bija novērtējis, ka brauciens ilgs sešarpus stundas, tas bija aizņēmis gandrīz deviņas. Vadīt lielo mašīnu pa automaģistrāli bija pārsteidzoši viegli. Viņš vienkārši ieslēdza kruīza kontroli un ļāva tam braukt. Tas gan bija diezgan garlaicīgi, bet, tiklīdz nācās pamest automaģistrāli un braukt pa cita veida ce­ļiem, mašīnas vadīšanu jau varēja pielīdzināt murgam. Tas vairs nelīdzinājās nevienai no viņa dartospēlēm. Mašīna bija tik liela, ka Džošs baidījās kaut kam uzbraukt. Milzīgais piķa melnais auto arī piesaistīja lielu uzmanību, viņš nekad nebūtu iedomājies, ka varētu būt tik laimīgs par tonētiem logu stikliem. Džošs prātoja, ko gan nodomātu cilvēki, ja zinātu, ka to vada piecpadsmitgadīgs zēns.

Ceļš pagriezās pa labi, un viņu priekšā parādījās Ojaias galvenā iela — gara un taisna. Kad Signāla ielā nomainījās uguns, pabraucis garām mediju veikaliņam un Ojaias spēļu namam, viņš samazināja ātrumu un apstājās, pārliecās pāri stūrei un vērās cauri notrieptajam un kukaiņu notašķītajam priekšējam stiklam. Pirmais iespaids, skatoties lejā uz tukšo ielu, bija pārsteidzošs, Ojaia izskatījās zaļa. Kalifornijā tobrīd bija jūnijs, gadalaiks, kad lielākā daļa augu kļuva brūni un nokalta, bet te visur bija koki, ar savu zaļumu kontrastējot pret māju baltajiem akmeņiem. Tieši Džošam priekšā, pa labi no viņa, spilgti zilajās debesīs pāri pasta ēkai pacēlās zems, bagātīgi rotāts balta akmens tornis, bet pa kreisi no viņa atradās no ceļa atkāpušos un zem akmens arkām paslēpušos veikalu rinda.

Uzmetis skatu aizmugures spogulim, viņš pārsteigts ierau­dzīja Skatijas acis pievērstas viņam.

—  Es domāju, ka tu esi aizmigusi, — viņš klusi sacīja. Sofija, kas bija iekārtojusies priekšējā sēdeklī blakus viņam, pēc pāris brauk­šanas stundām saritinājusies aizmiga, un Fleimels klusi krāca bla­kus Skatijai.

—  Man nav nepieciešams gulēt, — viņa vienkārši sacīja.

Bija daudz jautājumu, kurus Džošs patiešām gribēja uzdot, bet viņš tikai pavaicāja: — Vai tu zini, kurp mēs braucam?

Skatija pieliecās uz priekšu, uzlika rokas uz viņa sēdekļa aiz­mugures un atbalstīja zodu uz tām. — Taisni uz priekšu, garām pastam — tā ir tā ēka ar torni — tad pagriezies pa labi aiz Libbey Park pie Fox Street. Atrodi tur stāvvietu. — Viņa pamāja pa kreisi, uz veikalu rindu, kas atradās zem baltās arkas. — Mēs dosimies tur.

—  Tur dzīvo tava vecāmāte?

— Jā, — Skatija īsi noteica.

—  Un viņa patiešām ir ragana?

—  Ne tikai ragana. Viņa ir pirmatnējā Ragana.

—   Kā tu jūties? — Sofija apjautājās. Viņa nostājās uz ietves un izstaipījās, paceļoties pirkstgalos un izliecot muguru. Kaut kas iekrakšķējās kaklā. — Ir tik labi, — viņa piemetināja un pagrieza aiz­vērtās acis pret sauli, kas joprojām bija augstu, debesis — bez mā­koņiem, sarkanrīklītes olas zilumā.

—   Man vajadzētu tev to prasīt, — Džošs sacīja, izkāpdams no mašīnas. Viņš nožāvājās un izstaipījās, grozot galvu no vienas pu­ses uz otru. — Es vairs negribēšu braukt, — viņš piemetināja. Balss pazeminājās līdz alkstam. — Man prieks, ka tev viss kārtībā. — Viņš vilcinājās. — Tā taču ir, vai ne?

Sofija pastiepās, lai saspiestu brāļa roku. — Man tā šķiet.

Fleimels izkāpa no auto un aizcirta durvis. Skatija jau bija izkā­pusi un stāvēja ēnā zem koka. Viņa izņēma no kabatas spoguļsaulesbrilles un uzlika tās uz acīm. Alķīmiķis pievienojās viņai, kamēr Džošs nospieda signalizācijas pogu pie atslēgas. Auto reizi iepīkstējās, un uzzibsnīja gaismas.

—    Mums jārunā, — Fleimels klusi sacīja, lai gan šī ielas puse bija pilnīgi tukša. Viņš izlaida pirkstus caur saviem īsi ap­cirptajiem matiem un kopā ar pirkstiem no matiem izvilka matu šķipsnu. Viņš mirkli paskatījās uz to un tad noslaucīja rokas pret džinsiem. Vēl viens gads bija iezīmēts viņa sejā, izveicīgi padziļi­not grumbas ap acīm un pusloka rievas ap muti. — Tā persona, ko mēs gatavojamies apciemot, varētu būt, — viņš vilcinājās un tad sacīja, — … sarežģīta.

—  Un to tu saki man, — Skatija nomurmināja.

—  Ko tu gribi sacīt ar sarežģīta? — Džošs satraukts jautāja. Pēc visa tā, ar ko viņi jau bija saskārušies, sarežģīts varēja nozīmēt jebko.

—  Untumaina, kašķīga, ātri aizkaitināma… un tas ir tad, kad viņa ir labā garastāvoklī, — Skatija sacīja.

—  Un kad sliktā?

—  Tu negribētu atrasties pat vienā pilsētā ar viņu!

Džošs bija nesaprašanā. Viņš pagriezās pret alķīmiķi. — Kāpēc tad mēs atbraucām satikt viņu?