Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Kas tad var notikt? — Dī skaļi brīnījās. Viņš nekad agrāk ne­bija Vārnu dievieti redzējis tādu, un tās apjukums viņam sagādāja prieku.

Morigana pacēla galvu, lai pavērotu uzbrūkošo tumsu, viņas melnajās acīs atspīdēja mazo zvaigznīšu punktiņi. — Tāpēc, ka mēs arī pazudīsim. Ierauti nekurienē, — viņa klusi piemetināja, skatī­damās, kā tālumā kalni pārvēršas par kaut ko līdzīgu putekļiem. Putekļi sagriezās spirālē, pacēlās tumšajās debesīs un pazuda.

—  Reāla nāve, — Morigana nomurmināja.

Dī bija pieplacis pie zemes starp Igdrasila paliekām, kamēr visapkārt Hekates elegantā un skaistā pasaule pārvērtās putekļos, ko neredzami vēji aiznesa projām. Dieviete bija radījusi savu Ēnu valstību no nekā, un tagad bez viņas klātbūtnes, kas to saturētu kopā, tā atkal pārvērtās par neko. Kalni bija pazuduši, aizpūsti kā smilšu graudi, viss meža vāls lēnām izbālēja un pazuda, zibsnīdams kā izslēgtas gaismas, un milzīgais mēness, kas karājās zemu de­besīs, zaudēja formu un spozmi. Tas nu nebija nekas vairāk kā bezformīga bumba. Austrumos uzlēcošā saule bija kā zelta gaismas lode, un debesis joprojām bija zilas.

Vārnu dieviete pievērsās savai tantei. — Pēc cik ilga laika tas viss pazudīs? — viņa jautāja. Basteta ieņurdējās un paraustīja pla­tos plecus. — Kā lai to zina. Var gadīties, ka pat es nekad neesmu piedzīvojusi pilnīgi visas Ēnu valstības nāvi.

— Tas ir viss, kas vajadzīgs. — Dī nolaida savu Excalibur zo­benu uz zemes. Gludi pulētā akmens asmenī atspoguļojās tumsa, kas rāpās virsū no rietumiem. Dī atrada lielākos ledus gabalus, kas kādreiz bija bijuši Hekate, un nolika tos uz asmens.

Morigana un Basteta pārliecās pāri viņa pleciem un cieši blenza uz zobenu, uz asmens rēgojās viņu atspulgi — ņirboši un izkrop­ļoti. — Kas ir tik svarīgs, kas tev jāpaveic šeit? — Basteta jautāja.

—   Šī bija Hekates māja, — Dī atbildēja, — un šeit, tieši šeit, viņas nāves vietā, savienojums ar viņu būs visstiprākais.

—   Savienojums… — Basteta noņurdēja un tad pamāja. Viņa pēkšņi zināja, ko mēģina panākt Dī — vistumšākais un visbīstamā­kais no visiem tumšās mākslas meistariem.

—   Nekromānija, — Dī čukstēja. — Es mēģināšu sarunāties ar mirušo dievieti. Viņa bija pavadījusi tik daudzus gadu tūkstošus šeit, ka tā ir daļa no viņas. Es varu derēt, ka viņas apziņa paliek ak­tīva un piesaistīta šai vietai. — Viņš pastiepās un pieskārās zobena rokturim. Melnais akmens iemirdzējās dzeltenā krāsā, uz spala ie­gravētās čūskas uz mirkli kļuva dzīvas, biedējoši šņācot, mēlēm zibot, iekams atkal sastinga. Ledus izkusa, un pa melno akmeni sāka tecēt šķidrums, noklājot akmeni ar biezu eļļainu mirdzumu. — Nu, tagad mēs redzēsim to, ko redzēsim, — Dī nomurmināja.

Ūdens uz asmens sāka burbuļot un paukšķēt, šņākdams un krakšķēdams. Un katrā burbulī parādījās seja: Hekates seja. Tā turpināja zibēt savās trīs fāzēs, tikai acis — sviesta krāsas un naida pilnas — palika nemainīgas, kad cieši raudzījās viņā.

—  Runā ar mani, — Dī kliedza. — Es tev pavēlu. Kāpēc Fleimels atnāca uz šejieni?

Hekates balss skanēja kā burbuļojošs, blāvs knikšķis. — Lai aiz­bēgtu no tevis.

—  Pastāsti man par cilvēku bērniem.

Tēli, kas parādījās uz zobena asmens, bija pārsteidzoši detalizēti. Tie visi bija no I lekates acu skata. Tas parādīja, kā Fleimels ierodas ar dvīņiem, parādīja, kā divi bērni sēž, nobijušies un bāli, sabuktētā un saskrambātā auto.

—  Fleimels tic, ka tie ir dvīņi, kas pieminēti Kodeksa leģendā.

Morigana un Basteta piespiedās tuvāk, neņemot vērā ātri tuvo­jošos nebūtību. Rietumos debesīs vairs nebija zvaigžņu, mēness bija pazudis, un milzīgas debess daļas bija pilnīgi pagaisušas, atstājot vienīgi tumsu.

—  Vai tie ir viņi? — Dī prasīja.

Nākamais tēls uz zobena parādīja mirdzošas sudraba un zelta dvīņu auras.

—    Mēness un saule, — Dī nomurmināja. Viņš nevarēja pa­teikt, vai jutās nobiedēts vai sajūsmināts. Viņa aizdomas bija ap­stiprinājušās. No pirmā mirkļa, kad viņš tos bija redzējis, viņš sāka prātot, vai dvīņi patiesībā bija dvīņi.

—  Vai šie ir tie dvīņi, par kuriem stāstīts leģendā? — viņš atkal prasīja.

Basteta nolieca masīvo galvu zemāk, blakus Dī galvai. Viņas pēdu garās ūsas kutināja Dī seju, bet viņš neriskēja tās atvairīt, Bas­tetas zobiem esot tik tuvu. Viņa smaržoja pēc slapja kaķa un vīraka; Dī juta kņudēšanu deguna dziļumā, tur veidojās šķaudiens. Kaķa dieviete pastiepās pie asmens, bet Dī satvēra viņas roku. Tas bija tāpat kā satvert lauvas ķetnu, un viņas izplestie nagi pēkšņi atradās bīstami tuvu viņa pirkstiem. — Lūdzu, nepieskaries asmenim, tā ir ļoti smalka burvestība. Iespējams, vēl ir laiks diviem jautāju­miem, — viņš piemetināja, pamādams uz rietumu horizontu, kur zemes mala drupa un tika nesta projām kā daudzkrāsaini putekļi.

Basteta blenza melnajā asmenī, viņas iešķeltās acu zīlītes iezaigojās. — Manai māsai ir — vai arī jāsaka bija — viena sevišķa dotība. Viņa spēja atmodināt spēkus citos. Pajautā, vai viņa to izdarīja šiem cilvēku dvīņiem.