Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Flemings bija citāds. Kad Džošs nocitēja viņam Bārtu Simpsonu, Flemings atbildēja ar Graučo Marksu un tad gāja vēl tālāk un iepa­zīstināja Džošu ar Marx Brothers filmām. Viņiem patika viena un tā pati mūzika — lai gan viņu gaumes bija pavisam atšķirīgas; Džošs iepazīstināja Niku ar Green Day, Lamb un Dido. Flemings ie­teica Peter Gabriel, Genesis un Pink Floyd. Kad Džošs atļāva Flemingam klausīties kādu modīgu un aizraujošu gabalu no sava iPoda, Flemings aizdeva viņam savu Mike Oldfield un Brian Eno CD. Džošs iepazīstināja Niku ar blogu pasauli un parādīja viņam savu un So­fijas blogu, un viņi pat sāka apspriest iespēju visu veikala grāmatu klāstu ielikt pārdošanai internetā.

Ar laiku Džošs sāka uztvert Flemingu kā savu vecāko brāli, kādu viņš patiesībā vienmēr bija vēlējies. Un tad šis cilvēks bija viņu nodevis.

Patiesībā viņš bija melojis Džošam jau pašā sākumā. Īstenībā viņš pat nebija Niks Flemings. Un kaut kur zemapziņā veidojās ne­patīkams jautājums. Cenšoties noturēt balsi zemu un acis uz ceļa sev priekšā, Džošs jautāja: — Vai tu zināji, ka viss tā notiks?

Fleimels iesēdās dziļāk savā ādas sēdeklī un pagriezās, lai pa­skatītos uz Džošu. Alķīmiķis daļēji atradās ēnā un abām rokām bija ieķēries drošības jostā, kas bija krustām pārvilkta viņa krūtīm.

—    Kam būtu jānotiek? — viņš piesardzīgi jautāja.

— Tu saproti, par ko runāju, un es neesmu vairs bērns, — Džošs sacīja, viņa balss paaugstinājās, — tā ka, lūdzu, nerunā ar mani kā ar bērnu. — Aizmugures sēdeklī Sofija miegā nedaudz iemurminājās, viņš piespieda sevi pazemināt balsi. — Vai tava vērtīgā Grāmata pa­reģoja visu šo? — Viņš uzmeta skatienu, jo pamanīja Skatiju sa­kustamies un saprata, ka viņa paliecas uz priekšu, lai sadzirdētu alķīmiķa atbildi.

Fleimels ilgi klusēja, iekams atbildēja. Beidzot viņš sacīja. — Ir dažas lietas, kuras tev vispirms jāzina par Ābrahama Maga Grā­matu. — Viņš redzēja Džošu atveram muti un steigšus turpināja.

—    Ļauj man pabeigt. Es visu laiku zināju, ka Kodekss ir vecs, — viņš iesāka, — tomēr nekaci neesmu zinājis, cik tieši vecs tas ir. Vakar Hekate sacīja, ka bijusi klāt, kad Ābrahams to radīja… un tas varētu būt vismaz pirms desmit tūkstošiem gadu. Pasaule tad bija pavisam citāda. Valda vispārējs uzskats, ka cilvēku rase parādījās akmens laikmeta vidū. Bet īstenība ir pavisam, pavisam citāda. Veco rase valdīja uz zemes. Mūsu mitoloģijā un leģendās ir daļa īstenības. Ja tu tici šiem stāstiem, — viņš turpināja, — tajos ir gan spēja lidot, gan kuģi, kas var doties pāri okeāniem, un viņi spēj kontrolēt laiku un uzlabot sevi, ko mēs sauktu par klonēšanu. Citiem vārdiem, viņiem bija pieejama zinātne, kas bija tik attīstīta, ka mēs to saucam par maģiju.

Džošs sāka kratīt savu galvu. Tas bija par daudz.

—   Un, iekams tu gribi sacīt, ka tas viss ir ņemts pārāk tālu, tu vispirms padomā, cik tālu cilvēki tikuši pēdējo desmit gadu laikā. Ja kāds taviem vecākiem būtu teicis, piemēram, ka viņi varēs visu savu mūzikas fonotēku nēsāt savā kabatā, vai viņi būtu noticējuši? Tagad mums ir telefoni, kam piemīt vairāk skaitļošanas potenciāla, nekā tika izmantots, lai nosūtītu pirmās raķetes kosmosā. Mums ir elektroniskie mikroskopi, kas spēj izšķirt atsevišķus atomus. Mēs ikdienā ārstējam slimības, kas vēl pirms piecdesmit gadiem bija letālas. Un pārmaiņu ātrums palielinās. Šodien mēs spējam darīt to, ko tavi vecāki būtu noraidījuši kā neiespējamu, bet tavi vecve­cāki — tieši kā burvestību.

—  Tu neatbildēji uz manu jautājumu, — Džošs sacīja. Viņš uz­manīgi sekoja ātrumam, viņi nevarēja atļauties apgāzties.

—   Ko es tev gribu sacīt, ir tas, ka es nezinu, ko Veco rase spēj izdarīt. Vai Ābrahams rakstīja Kodeksā pareģojumus, vai tikai pie­rakstīja to, ko kaut kādā veidā redzēja? Viņš apzinājās nākotni, bet vai to patiešām redzēja? — Viņš apmetās apkārt savā sēdvietā, lai paskatītos uz Skatiju. — Vai tu zini?

Viņa paraustīja plecus, savilkdama lūpas smaidā. — Es esmu Nākamā paaudze, daudz kas no Veco pasaules bija zudis no zemes pirms manas piedzimšanas, un Danu Tālis jau sen bija zudis zem viļ­ņiem. Man nav ne jausmas, ko viņi spēj izdarīt. Vai viņi spēj redzēt cauri laikam? — Viņa apklusa domādama. — Es pazinu Vecos, kam, šķiet, piemita šāda spēja. Sibilla, protams, spēja, arī Temīda un Melamps, bez šaubām, spēja. Tomēr ne vienmēr viņiem bija taisnība, biežāk tie kļūdījās. Ja ceļojumi man kaut ko ir iemācījuši, tad to, ka mēs paši veidojam savu nākotni. Es esmu vērojusi pa­sauli — satricinoši notikumi nāk un iet, nevienam tos neparedzot, es ari esmu redzējusi pareģojumus — parasti saistītus ar pasaules galu, kas tā arī nav piepildījušies.

Mašīna izveda viņus uz šaura lauku ceļa, pirmā, ko viņi šorīt redzēja.

—   Es tev uzdošu to pašu jautājumu vēlreiz, — Džošs sacīja, pūlēdamies nepacelt balsi. — Un šoreiz dod man tiešu atbildi — jā vai nē: vai viss, kas tikko kā notika, bija pareģots Kodeksā?

—  Nē, — Fleimels ātri atbildēja.

—  Es kaut ko dzirdēju gan, bet… — Skatija ieminējās.