Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

— Nu, tā, — viņa sacīja, iekārtodamās džipa aizmugurē, — bija vislielākā izprieca, kāda man bijusi pēdējo tūkstoš gadu laikā.

Džošs iekāpa vadītāja vietā, piemēroja to saviem izmēriem un pagrieza aizdedzes atslēgu. Lielais V6 motors dzīvīgi ierūcās.

Fleimels ielēca pasažieru sēdeklī un aizcirta durvis. — Dabū mūs ārā no šejienes!

Džošs iebīdīja ātruma kloķi, cieši satvēra ādas stūri abās rokās un nospieda gāzes pedāli līdz grīdai. Milzīgais Hummer grīļodamies metās uz priekšu, apgriezdamies uzmeta gaisā akmeņus un drazas un tad drāzās lejā pa šauro taku, šūpodamies un lēkādams pāri saknēm, koka zariem, gar sāniem skrāpējās krūmi, atstājot švīkas mašīnas nevainojamā virsmas krāsojumā.

Lai arī saule bija uzlēkusi abās — gan Ēnu valstība, gan reālajā pasaulē, ceļš joprojām bija dziļu ēnu klāts, un vienalga, kur Džošs arī skatītos, viņš joprojām nevarēja atrast gaismas slēdžus. Viņš turpināja lūkoties sānu un aizmugures spoguļos, gatavs kuru katru brīdi ieraudzīt Moriganu vai Kaķu dievieti izlecam no augāju sienas. Tikai kad taka izbeidzās saules pielietā laukumā un viņš pagrieza stūri pa labi, izripinādams smago džipu uz šaurā, līkumotā takas gala, viņš samazināja gāzes padevi. Hummer uzreiz zaudēja ātrumu.

—  Vai visiem viss kārtībā? — Džošs nedroši pajautāja.

Viņš pagrieza aizmugurējo spoguli uz leju tā, lai varētu redzēt aizmuguri. Viņa dvīņumāsa gulēja šķērsām pāri platajām ādas sēdvietām, galva — Skatijas klēpī. Kareive ar sava T krekla malu slaucīja meitenes pieri. Sofijas āda bija miroņa bālumā, un, lai gan acis bija aizvērtas, acu āboli nemierīgi kustējās zem plakstiņiem, arī viņa pati raustījās, it kā redzētu murgus. Skatija pieķēra Džošu skatāmies uz viņām spogulī un iedrošinoši uzsmaidīja. — Ar viņu viss būs labi.

—   Vai tu kaut ko varētu darīt? — Džošs jautāja, uzmetis ska­tienu Fleimelam, kas sēdēja blakus viņam. Viņa jūtas pret alķīmiķi tagad bija gaužām pretrunīgas. No vienas puses, viņš bija ievilcis viņus drausmīgās briesmās, un tomēr Džošs redzēja, cik mežonīgi Fleimels viņus aizstāvēja cīņā.

—    Es neko nevaru darīt, — Fleimels sacīja nogurušā balsī. — Viņa vienkārši ir novārgusi, nekas vairāk. — Nikolass arī iz­skatījās noguris. Viņa drēbes bija notraipītas ar dubļiem un ar kaut ko vēl, kas varēja būt asinis. Matos ieķērušās putnu spalvas, abas rokas saskrambātas cīņā ar kaķiem. — Ļauj viņai gulēt, un, kad tava māsa pēc pāris stundām pamodīsies, ar viņu viss būs kārtībā. Es tev apsolu.

Džošs pamāja. Viņš koncentrējās uz ceļu, lāgā nevēloties turpi­nāt sarunu ar alķīmiķi. Džošs šaubījās, vai ar māsu viss būs atkal labi. Viņš atcerējās ieplestās acis un tukšo skatienu, Sofija vairs nebija pazinusi savu brāli. Viņš bija dzirdējis balsi, kas nāca pār mā­sas lūpām: tā nebija tā balss, ko Džošs tik labi zināja. Viņa dvīņu­māsa bija pilnīgi izmainījusies.

Viņi bija nonākuši līdz Mill Vallei/ ceļa zīmei, un viņš pagrieza auto pa kreisi. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, uz kurieni viņi dosies, viņš tikai gribēja tikt projām no Ēnu valstības. Vēl vairāk — viņš gribēja doties mājās, gribēja atgriezties normālā dzīvē, gribēja aizmirst, ka reiz universitātes laikrakstā, ko tēvs bija atnesis mājās, bija ieraudzījis darba sludinājumu:

"Vajadzīgs palīgs grāmatveikalā. Mums nevajag lasītājus, mums vajag strādniekus."

Džošs bija aizsūtījis pieteikuma vēstuli, un pēc dažām dienām viņu uzaicināja uz darba interviju. Sofijai nebija nekas ko darīt tajā dienā, un viņa aizgāja viņam līdzi. Gaidīdama Džošu, viņa bija aizgājusi uz veikalu pāri ielai, lai iedzertu tēju. Kad Džošs iznāca no mazā grāmatu veikala, tīksmē smaidot, jo viņam bija piedāvāts darbs, atklājās, ka Sofija arī bija atradusi darbu "Kafijas tasē". Viņi strādās tieši viens otram pretī pāri ielai — vienkārši lieliski! Un tas arī bija lieliski — līdz vakardienai, kad šis neprāts sākās. Džošam bija grūti noticēt, ka tas viss sākās tikai vakardien. Viņš atkal pa­skatījās spogulī uz Sofiju. Viņa mierīgi atpūtās pilnīgi nekustīga, bet viņš jutās atvieglots, jo pamanīja, ka māsas vaigos nedaudz at­griežas krāsa.

Ko bija izdarījusi Hekate? Nē, — ko bija izdarījis Fleimels? Viss atgriezās pie alķīmiķa. Tā visa bija viņa vaina. Dieviete nebija gribējusi atmodināt dvīņus — viņa apzinājās briesmas. Bet Fleimels bija piespiedis viņu, un tagad alķīmiķa dēļ Hekates Ēnu valstības paradīze bija uzbrukuma objekts un dvīņumāsa viņam bija kļuvusi svešiniece.

Kad Džošs sāka strādāt grāmatveikalā pie cilvēka, kuru viņš tad pazina kā Niku Flemingu, viņam šis vīrs bija šķitis mazliet dīvains, varbūt pat ekscentrisks. Bet vairāk iepazīstot, Džošam viņš ļoti iepatikās, viņš pat sāka Flemingu apbrīnot. Nikā bija viss, kā pietrūka viņa tēvam. Viņš bija jokpilns, interesējās gandrīz par visu to pašu, par ko interesējās Džošs, un viņa zināšanas par visādiem niekiem bija nepārspējamas. Džošs zināja, ka viņa tēvs Ričards pa­tiešām bija laimīgs un jutās labi, kad stāvēja studentu pilnas au­ditorijas priekšā vai arī bija ieracies līdz ceļiem netīrumos.