Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Kad Ragana lika atstāt veikaliņu, viņš bija devies prom pa ēnaino promenādi bet, šokolādes un vaniļas smaržu pievilināts, apstājies pie saldējumu veikala. Labu laiciņu viņš nostāvēja ārpusē, lasīdams eksotiskos nosaukumus, vienlaikus brīnīdamies, kāpēc māsas aura smaržo pēc vaniļas, bet viņa — pēc apelsīniem. Sofijai patiesībā nemaz negaršoja saldējums, viņš bija tas, kuram garšoja.

Pirksts neviļus pieskārās sarakstam: šokolādes-melleņu sal­dējums.

Džošs iebāza roku džinsu aizmugurējā kabatā… un acumirklī viņu pārņēma panika — nebija vairs kabatas porfeļa. Viņš to bija atstājis mašīnā, vai arī tur…? Viņš apstājās.

Viņš precīzi zināja, kur to atstājis.

Pēdējā vieta, kur viņš bija redzējis kabatas portfeli, bija uz grī­das blakus gultai savā istabā Igdrasilā, turpat atradās izlādējies mo­bilais telefons, iPod un klēpja dators. Pazaudēt kabatas portfeli bija slikti, bet pazaudēt savu datoru — vienkārši drausmīgi. Visi viņa e-pasti bija uz tā kopā ar skolas piezīmēm, daļēji uzrakstītais va­saras projekts, trīs gadu foto — ieskaitot ceļojumu uz Kankunu Zie­massvētkos — un visbeidzot arī sešu gigabaitu MP3. Viņš nevarēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija pārrakstījis un saglabājis informā­ciju, bet tas noteikti bija nesen. No šīs atskārsmes viņš faktiski jutās pat fiziski slikti, un pēkšņi saldējuma salons vairs nebūt nesmar­žoja tik saldi un vilinoši.

Absolūti nelaimīgs viņš devās līdz stūrim un pie pasta ēkas pie zaļās gaismas šķērsoja ielu, tad, pagriezies pa kreisi, devās parka virzienā. IPods bija vecāku Ziemassvētku dāvana. Kā viņš tiem pa­skaidros, ka to pazaudējis? Turklāt vēl uz mazā cietā diska tur bija trīsdesmit gigabaitu mūzikas.

Bet vēl sliktāka par iPoda, kabatas portfeļa un pat datora pa­zaudēšanu bija mobilā telefona nozušana. Tas bija pilnīgs murgs. Tajā bija visi viņa draugu numuri, viņš zināja, ka nav tos nekur pie­rakstījis. Tā kā vecāki tik daudz ceļoja, dvīņi reti kad bija vairāk kā vienu vai divus semestrus vienā un tajā pašā skolā. Viņi ātri iedrau­dzējās — sevišķi Sofija — un tad viņi turpināja uzturēt sakarus ar draugiem, ko bija satikuši agrāk, skolās, izmētātās pa visu Ameriku. Bez e-pasta adresēm, bez telefonu numuriem — kā gan viņš spēs sakontaktēties ar tiem, kā gan jebkad varēs tos atkal atrast?

Pirms ieejas parkā stūrītī bija strūklaka, un Džošs pielieca galvu, lai padzertos. Sienā virs strūklakas atradās rotājums — me­tāla lauva, zem tā — neliela taisnstūra plāksnīte ar vārdiem: "Mīles­tība ir dzīvības ūdens, dzer dāsni." Džošs sajuta ledaino ūdeni šļakstāmies pāri lūpām un iztaisnojās, lai paskatītos pāri ielai uz veikaliņu, prātodams, kas gan tur iekšā notiek. Viņš joprojām mīlēja savu māsu, bet vai tā mīlēja viņu? Tagad, kad viņš bija… parasts?

Libbey Park bija kluss. Džošs gan dzirdēja bērnus traucamies pa netālo spēļu laukumu, bet viņu balsis, lai arī skaļas, skanēja visai attālu. Ēnā uz sola sēdēja trio — trīs pavecāki vīri vienādos kreklos īsām piedurknēm, pagaros šortos, baltās zeķēs un sandalēs. Viens no vīriem baroja ar maizes drupačām resnu un laisku baložu kvarteru. Džošs atsēdās uz zemās strūklakas malas un pāri norobežoju­mam ielika roku ūdenī. Pēc nomācošā karstuma tas šķita patīkami vēss, un viņš ar slapjajiem pirkstiem izbrauca cauri matiem, sajūtot ūdens piles ritot lejā pa kaklu.

Ko viņš tagad darīs?

Vai bija kaut kas, ko viņš varēja darīt?

Tikai divdesmit četrās stundās viņa dzīve — un viņa māsas dzīve arī — bija pilnīgi un neaptverami mainījusies. Tas, ko viņš kādreiz bija uzskatījis par stāstiem, tagad bija izrādījusies patiesība, turklāt dažādās versijās. Mīti bija kļuvuši par vēsturi, leģendas — par faktiem. Kad Skatija bija atklājusi, ka mistiskā Danu Tālis tiek dē­vēta arī par Atlantīdu, Džošs gandrīz bija smējies viņai sejā. Viņam Atlantīda vienmēr bija bijusi pasaka. Bet, ja nu reiz Skataha, Hekate, Morigana un Basteta bija reālas, tad tāda bija arī Danu Tālis.

Un viņu vecāku mūža darbs — arheoloģija — pēkšņi bija kļuvis nevērtīgs.

Dziļi sevī Džošs juta, ka ir arī zaudējis savu dvīņumāsu, kaut ko nemainīgu savā dzīvē, vienu cilvēku, uz ko vienmēr varēja pa­ļauties. Viņa bija mainījusies, turklāt tādos veidos, ko viņš pat īsti nespēja apjēgt un saprast. Kāpēc arī viņš netika atmodināts? Viņam vajadzēja uzstāt, lai Hekate atmodina viņu pirmo. Kā tas bija — apgūt visus šos spēkus? Vienīgais, ar ko viņš to varēja salīdzināt, bija supervaronis. Pat tad, kad Sofijas jaunās atmodinātās sajūtas lika viņai justies slikti, viņš sajuta greizsirdību uz šīm spējām.

Ar acs kaktiņu Džošs pamanīja, ka uz strūklakas pretējās malas bija apsēdies kāds vīrietis, bet viņš ignorēja to. Džošs izklaidīgi pa­ņēma rokā atlūzu no zilām flīzītēm, kas visapkārt ieskāva strūklaku.

Ko viņš tagad darīs?

Jautājums vienmēr bija viens un tas pats: ko gan viņš var darīt?

—  Vai tu arī esi upuris?