Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dī paraustīja plecus. — Tici man, kad es tev saku, ka viņš melo. Vecie spēs izmanīt šo pasauli uz labo pusi… — Dī pirksti veidoja ūdenī rāmu un valdzinošu ņirboņu. Pārsteigtais Džošs redzēja ūdenī veidojamies tēlus, ainas, kas saskanēja ar mierinošajiem Dī vārdiem. — Tālā pagātnē zeme bija kā paradīze. Tajā bija neticami moderna tehnoloģija un gaiss bija tīrs, un ūdens bija tīrs, un jūras nebija piesārņotas.

Parādījās ņirbošs salas attēls, virs kuras bija zilas bezmākoņu debesis. Nebeidzami zeltaini kviešu lauki pletās tālumā. Koki bija pārpilni eksotiskiem augļiem.

—   Veco rase ne tikai izveidoja zemi, bet pat iebikstīja primitīvo cilvēku uz evolūcijas ceļa. Taču Vecie tika padzīti no šīs paradīzes trakā Ābrahama muļķīgās māņticības un Kodeksa burvestības dēļ. Vecie nenomira — nav viegli nogalināt kādu no Veco rases — tie vienkārši gaida. Viņi zina, ka cilvēki kādu dienu kļūs gudrāki un sauks tos atpakaļ, lai tie glābtu zemi.

Džošs nevarēja atraut acis no mirdzošā ūdens. Daudz no visa tā, ko teica DI, izklausījās ticami.

—   Ja mēs tos atvedīsim atpakaļ, Vecie ir spēks, kas spēj pār­veidot zemi. Viņi spēj likt tuknešiem uzziedēt…

Parādījās cits attēls. Džošs lūkojās uz zemi no kosmosa, tieši kā uz Zemi Google. Milzīgs mākoņu mutulis bija izveidojies Meksikas līcī un virzījās uz Teksasu. — Viņi spēj kontrolēt laikapstākļus, — Dī sacīja, un vētra izkliedējās.

Dī pirksti kustējās, un parādījās nepārprotams slimnīcas attēls ar palātu, kurā bija gara tukšu gultu rinda.

—  Tie spēj izārstēt slimības. Atceries, šīs būtnes tika pielūgtas kā dievi viņu spēju dēļ. Un tie ir tie, kurus Fleimels mēģina apturēt no atgriešanās uz zemes.

Džošam pagāja vesela mūžība, lai izveidotu vienkāršu jau­tājumu no viena vārda: — Kāpēc? — Viņš nespēja saprast, kāpēc Fleimelam vajadzētu aizkavēt tik acīm redzamas priekšrocības.

—  Jo viņam ir pavēlnieki, piemēram, tādi kā Flekate un Endoras Ragana, kas vēlas, lai pasaule pazustu haosā un anarhijā. Kad tas notiks, tie iznāks no savām ēnām un pasludinās sevi par zemes valdniekiem. — Dī skumji pašūpoja galvu — Man sāpīgi to sacīt, bet Fleimelam nerūpi nedz tu, nedz tava māsa. Viņš šodien pakļāva meiteni drausmīgām briesmām vienkārši tāpēc, lai atmodinātu vi­ņas spēkus. Vecie, kam es strādāju, atmodināšanas ceremoniju veic trīs dienas.

—   Trīs dienas, — Džošs nomurmināja. — Fleimels sacīja, ka nav neviena visā Ziemeļamerikā, kas varētu atmodināt mani. — Viņš nevēlējās ticēt Dī… un tomēr viss, ko sacīja vīrs, izklausījās saprātīgs.

—  Vēl vieni meli — mani Vecie var tevi atmodināt. Un tie to var izdarīt pareizi un droši. Tas, galu galā, ir bīstams process.

Dī lēnām piecēlās un apgāja apkārt strūklakai, lai pieliektos blakus Džošam, lai viņa acis būtu vienā līmenī ar zēna acīm. Migla sāka sabiezēt un griezties ap strūklaku, tā pārvietojās un mutuļoja, viņam kustoties. Dī balss bija zīdaini gluda, maigi monotona, tieši sinhrona ar urdzošo ūdeni. — Kā tevi sauc?

—  Džošs.

—  Džoš, — Dī atbalsoja, — kur tagad ir Nikolass Fleimels?

Pat šajā miegainajā stāvoklī Džoša galvā ieslēdzās trauksmes signāls — ļoti vārgs un ļoti, ļoti tāls. Viņš nevar uzticēties Dī, viņam nevajadzētu uzticēties Dī…un tomēr tik daudz kam, ko viņš sacīja, apkārt bija patiesības gredzens.

—  Kur viņš ir, Džoš? — Dī neatlaidās.

Džošs sāka purināt galvu. Pat ja arī viņš ticēja Dī — viss, ko viņš sacīja, bija pavisam sakarīgs — Džošs vispirms gribēja parunāt ar Sofiju, viņam bija nepieciešams viņas padoms, viņas viedoklis.

—    Pasaki man. — Dī pacēla Džoša ļengano roku un ielika to baseinā. No rokas pacēlās ūdens strūkliņas. Tās izveidoja attēlu — mazais antīko mantu veikaliņš, piepildīts ar stikla priekšmetiem, tieši pretī Libbey Park. Triumfējoši smīnēdams, Dī pielēca kājās un, apmeties apkārt, aktivizējis savas sajūtas, cieši vērās pāri ielai.

Dī uzreiz noteica viņu visu auru atrašanās vietu.

Fleimela — zaļā, Skatahas — pelēkā, Endoras — brūnā un mei­tenes tīrā sudraba aura. Dī viņi bija rokā — un šoreiz nebūs nekādas kļūdas, nekādas izbēgšanas.

—  Tu sēdi šeit un papriecājies par skaistajām bildēm, — Dī no­murmināja, uzsizdams Džoša plecam. Ūdens uzziedēja eksotiskos, fraktāļos rakstos, vilinošos un hipnotizējošos.

—  Es drīz atnākšu pēc tevis. — Tad, nepakustinot ne muskuli, viņš pasauca savu nogaidošo armiju.

Migla piepeši sabiezēja un kļuva tumšāka, smirdot pēc puvušām olām un vēl kaut kā: putekļiem, sausas zemes, drēgnuma un mitruma.

Pāri Ojaiai nolaidās šausmas.

38. NODALA

Nikolasa Fleimela rokas jau sāka spīdēt zaļganā gaismā tajā brīdī, kad, zvaniņa priecīgās šķindoņas iztraucēts, viņš saviebies atvēra mazā veikaliņa durvis.