Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Lai gan neveiklās figūras kustējās pilnīgā klusumā, visapkārt skanēja kliedzieni. Un, lai gan viņi visi bija ietīti miglā, skaidri bija sadzirdamas bailes no šausmīga un izmisīga terora. Ojaias parastie iedzīvotāji bija atklājuši, ka pa viņu ielām staigā miroņi. Migla tagad burtiski mudžēja no miroņiem. Tie nāca no visām pusēm, pulcē­joties ap trio, veidojot apli ap viņiem ielas vidū. Tā kā miglas vāli peldēja un viļņojās arvien vairāk un vairāk, skeleti un mumificētas paliekas pavīdēja ik pa brīdim: zaldāti noskrandušās zilās un pe­lēkās Pilsoņu kara uniformās, fermeri vecmodīgu apģērbu skran­dās; kovboji novalkātās cepurēs un džinsos, sievietes garos, kuplos svārkos, tagad izbalējušos un noplīsušos, ogļrači nodilušās briež­ādas biksēs.

—   Viņš ir iztukšojis vienu sen pamestu pilsētas kapsētu kalnu piekājē! — Skatija iesaucās, stāvot ar muguru pret Sofiju un atsitot uzbrucējus ap viņu. — Nevienam no viņiem nav drēbju, kas būtu izgatavotas pēc 1880. gada. — Divas skeletu sievietes, kurām galvā bija vienādas cepures un svētdienas izejamās drēbes, izstieptām rokām klikšķināja savām kaulainajām kājām pāri Ojaias avēnijai viņu virzienā. Skatijas zobens nozibsnīja visriņķī, nocirzdams kau­lainās rokas, bet tas pat neizmainīja viņu tuvošanās ātrumu. Tad Skatija novietoja savu nunčaku atpakaļ pie jostas un izrāva otru zobenu. Viņa vēzēja vēlreiz, abiem zobeniem gaisā veidojot X, un nocirta abas galvas, tādējādi ar skaļu baukšķi aizsūtot tās atpakaļ miglā. Skeleti sabruka kaulu čupā.

—   Džoš, — Sofija sauca vēlreiz, viņas balss pilna izmisuma.

—    Džoš! Kur tu esi? — Varbūt mūmijas un skeleti vispirms bija uzbrukuši viņam? Varbūt viņš kuru katru minūti iznirs no miglas tukšām, izbiedētām acīm, nedabiskā leņķī pagrieztu galvu? Sofija papurināja galvu, mēģinot atvairīt drausmīgās domas.

Fleimela rokas dega aukstā, zaļā gaismā, un biezajā miglā bija jūtama bagātīga piparmētras smarža. Viņš spēji atvēra pirkstus un aizmeta miglā mirdzošu smaržīgu gaismas kūli. Miglas aprises iemirdzējās smaragda un jūras zaļumā, bet citādi burvestībai nebija nekāda efekta. Kā nākamo Fleimels iemeta mazu zaļas gaismas bumbiņu tieši priekšā diviem grīļīgiem skeletiem, kas nupat iznira no miglas. Uguns uzliesmoja pāri parādībām, un zilo konfederātu uniformu paliekas sagruzdēja. Tomēr tie turpināja virzīties uz priekšu, kauliem klaudzot pret ielu, skeleti drūzmējās pie Fleimela, aiz pirmējiem sekoja simtiem citu.

—    Sofij, dabū šurp Raganu! Mums nepieciešama viņas pa­līdzība.

—   Bet viņa nevar mums palīdzēt, — Sofija bezcerīgi sacīja.

—    Viņa vairs neko nevar līdzēt. Raganai vairs nav spēka, viņa visu atdeva man.

—   Visu? — Fleimels tik vien spēja kā noelsties, tad strauji pie­liecās, vēzēdams ar dūri kādam nelaiķim krūškurvja apvidū un pagrūzdams to. Skelets lidoja atpakaļ pūlī, kur tas nokrita kaulu juceklī. — Nu tad tu kaut ko dari, Sofij!

—   Ko gan? — viņa iesaucās. Ko viņa var iesākt pret miroņu armiju? Viņa bija piecpadsmit gadu veca meitene.

— Jebko!

Mumificēta roka izšāvās no miglas un iebelza viņai pa plecu. Tas bija kā sitiens ar slapju dvieli.

Bailes, riebums un dusmas deva viņai spēku. Tomēr tieši tobrīd Sofija nespēja atcerēties neko no tā, ko bija mācījusi Ragana, bet tad viņas instinkti — iespējams, no Raganas pārņemtās zināšanas — ņēma virsroku. Viņa tīšām ļāva dusmām iesūkties savā aurā. Pēkšņi gaiss piepildījās ar vaniļas saldējuma smaržu, un Sofijas aura iemirgojās sudrabā. Pielikdama labās rokas plaukstu pie se­jas, viņa pūta uz kausveidīgi savilktajiem pirkstiem, tad iesvieda notverto elpu miroņu vidū. No zemes parādījās sešas pēdas garš virpulis — miniatūra viesuļvētra. Tā savā serdē iesūca tuvākos miroņus, sašķeļot un tad izspļaujot ārā sadragātos kaulus. Sofija pameta gaisā otro un tad trešo bumbu. Trīs viesuļvētras dejoja un pārvietojās starp skeletiem un mūmijām, nodarot neatgriezeniskus postījumus viņu vidū. Sofija aptvēra, ka var virzīt viesuļvētras, vienkārši skatoties noteiktā virzienā — tās paklausīgi pārvietojās turpat.

Pēkšņi miglā atbalsojās Dī balss. — Vai tev patīk mana armija, Nikolas? — Migla noplacināja balsi, padarot neiespējamu noteikt tās atrašanās vietu. — Pēdējo reizi, kad es biju Ojaiā — apmēram pirms simt gadiem —, es atklāju brīnišķīgu kapsētu tieši lejā zem Three Sisters Peaks. Pilsēta, kas bija uzbūvēta blakus klintīm, sen pa­zudusi, bet kapi un to saturs palicis.

Fleimels izmisīgi cīnījās pret dūru sitieniem, nagu skrāpējumiem un spērieniem. Skeletu sitienos un mūmiju pļaukās nebija īsta spēka, bet, kas tiem pietrūka spēkā, pietika skaitā. Viņu vien­kārši bija par daudz. Zem Fleimela acs parādījās sitiena zilums un garš skrāpējiens rokas iekšpusē. Skatija pārvietojās ap Sofiju, aiz­sargādama meiteni, kamēr viņa kontrolēja vēja virpuļus.

—  Es nezinu, cik ilgi tika izmantota tā kapsēta. Pāris gadsimtus droši vien. Man nav ne jausmas, cik daudz miroņu ir tajā. Simtiem, varbūt tūkstošiem. Un tici man, Nikolas, es esmu pasaucis visus.