Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija sajūsmā iekliedzās, palīdzēdama Džošam ātrāk nokļūt līdz viņiem, likdama viņam kūleņot kaulu atliekās. Kareives zobeni atvairīja lāča straujo sitienu, miglā uzzibsnīja dzirksteles. Viņa sita vēlreiz, un lāča žoklis, tik garš kā viņas roka, izkūleņoja cauri gaisam. Cits pēc cita dzīvnieku skeleti piecēlās kājās. No miglas parādījās divi milzīgi vilki, viens — gandrīz tikai plikiem kauliem, otram pāri skeletam vīdēja neliels daudzums sačokurojušās ādas.

—   Šeit, šurp! Šeit. — Raganas neskanīgā balss atskanēja pāri ielai, un naktī iezīmējās atvērto durvju gaismas taisnstūris. Skatijai atbalstot Fleimelu un Džošam daļēji nesot savu dvīņumāsu, viņi metās pāri ielai veikala virzienā. Endoras Ragana stāvēja durvīs, neredzošām acīm vērdamās naktī, augstu paceltu vecmodīgu eļļas laternu. — Man jādabū jūs projām no šejienes. — Viņa aizvēra dur­vis un aizbultēja tās. — Tas viņus ilgi neaizkavēs, — viņa nomur­mināja.

—  Jūs sacījāt… jūs sacījāt, ka jums nemaz nav palicis spēka, — Sofija klusi bilda.

—   Man nav gan. — Dora uzzibsnīja ātru smaidu, atklādama žilbinošu nevainojamu zobu rindu. — Bet šai vietai bija. — Viņa izveda viņus cauri veikalam mazā melnā istabā. — Vai jūs zināt, kas padara Ojaiu tik izcilu? — viņa jautāja.

Kaut kas atsitās pret durvīm, un visi stikla priekšmeti veikalā iezvanījās un iedžinkstējās.

—  Tā ir būvēta zemes enerģētisko līniju krustpunktā.

Džošs jau atvēra muti un veidoja vārdu līniju, kad ierunājās viņa māsa.

—   Enerģijas līnijas, kas krustām šķērsām ieskauj visu zemes­lodi, — Sofija iečukstēja viņam ausī.

—  Kā tu to zini?

—   Es nezinu, domāju, ka Ragana man to iemācīja. Daudzas slavenas celtnes un senas apmešanās vietas visā pasaulē ir celtas tur, kur šīs līnijas krustojas.

—   Tieši tā, — Dora sacīja, izklausīdamās apmierināta. — Es pati nebūtu pateikusi labāk. — Mazā mantu glabātava bija pilnīgi tukša, izņemot garu četrstūri, atbalstītu pret sienu, apklātu ar no­dzeltējušu Ojai Vallei/ Times pielikumu.

Vēl vairāki triecieni satricināja veikalu, un kaulu rīboņa pret stiklu lika tiem satrūkties.

Dora nometa laikrakstus uz grīdas, atklādama spoguli. Tas stāvēja septiņas pēdas garš, četras pēdas plats, stikls — netīrs, ap­traipīts un nedzidrs, atspulgi rādījās nedaudz izkropļoti un izplū­duši. — Un vai jūs zināt, kas pirmām kārtām mani atveda uz Ojaiu? — viņa jautāja. — Šajā vietā krustojas septiņas lielas līnijas. Un tās veido enerģijas vārtus.

—   Šeit? — Fleimels nočukstēja. Viņš zinaja par līnijām un bija dzirdējis, ka enerģijas vārtus lietojuši senatnē, lai vienā mirklī ceļotu pa pasauli no vienas vietas uz citu. Viņš nebija domājis, ka tie vēl joprojām eksistē.

Dora pieklaudzināja ar kāju pa grīdu. — Tieši šeit. Un vai jūs mākat lietot enerģijas vārtus?

Fleimels papurināja galvu.

Dora pastiepās pēc Sofijas. — Dod roku, bērns. — Ragana pa­ņēma Sofijas roku un uzlika to uz spoguļa. — Izmanto spoguli.

Spogulis nekavējoties atdzīvojās, stikls iemirdzējās sudraba krā­sā un tad noskaidrojās. Kad viņi ielūkojās spogulī, tas vairs nerādīja viņu atspulgus, bet lielas, tukšai cellei līdzīgas istabas attēlu.

—  Kurp tas ved? — Fleimels jautāja.

—  Uz Parīzi, — Dora pasmaidīja.

—   Francija, — Nikolass sapņaini bilda, — mājas. — Un bez vil­cināšanās izkāpa cauri spogulim. Tagad tie varēja redzēt viņu spo­gulī — viņš pagriezās un cauri tam pamāja viņiem.

—  Es ienīstu enerģijas vārtus, — Skatija nomurmināja. — Man kļūst šķebīgi no tiem. — Viņa iemetās cauri spogulim un gāze­lēdamās nostājās blakus Fleimelam. Kad viņa pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz dvīņiem, izskatījās, it kā viņai tūlīt kļūs slikta dūša.

Lāča skelets ieslampāja taisni caur veikala durvīm, izraudams tās no eņģēm. Vilki un pumas sekoja. Stikla priekšmeti gāzās, spo­guļi plīsa, greznumlietiņas sabirza druskās, lāčiem virzoties pa telpu.

Veikalā ievainots un sagriezies iedrāzās Dī, pagrūzdams dzīv­nieku skeletus malā. Puma viņam iekampa, un viņš iesita tai pa de­gunu. Ja tai būtu acis, tās no pārsteiguma noteikti samirkšķinātos.

—   Noķerti lamatās, — Dī līksmi sauca. — Noķerti lamatās, un nav kurp iet!

Bet, ieejot noliktavā, Dī saprata, ka viņi ir aizbēguši vēl vienu reizi. Viņam pietika ar mirkli viena sirdspuksta garumā, lai lielajā spogulī ieraudzītu divas figūras, kas vērās no tā, vecā sieviete stā­vēja blakus meitenei, piespiezdama viņas roku pie spoguļa virsmas. Zēns stāvēja viens, turēdamies pie rāmja. Dī uzreiz zināja, kas tas ir. — Enerģijas vārti, — viņš bijīgi nočukstēja. Spoguļi vienmēr kalpoja kā vārti. Kaut kur citā līnijas galā bija cits spogulis, kas sa­vienots ar šo.

Vecā sieviete satvēra meiteni un izvadīja cauri spogulim. So­fija nokrita uz zemes pie Fleimela kājām, tad pieliecās, lai pagrieztos un paskatītos atpakaļ. Viņas mute kustējās, bet nebija dzirdama ne skaņa. Džošs.

—  Džošs, — Dī nokomandēja, cieši uzlūkodams zēnu, — paliec, kur esi.

Zēns pagriezās pret spoguli. Spoguļa attēls jau bija izplūdis.