Viņš dzimis 1330. gadā un pelnījis iztiku kā grāmatu tirgotājs un skrīveris, rakstot vēstules un kopējot grāmatas klientiem. Kādu dienu viņš nopirka ļoti sevišķu grāmatu — Ābrahama Grāmatu. Tā patiesi ir eksistējusi, un Nikolass Fleimels atstājis ļoti sīku grāmatas aprakstu, iesietu vara vākos, teksts bija uzrakstīts uz kaut kā, kas līdzinājās mizai.
Kopā ar Pereneli viņš pavadīja vairāk nekā divdesmit gadu ceļodams pa visu Eiropu, cenzdamies iztulkot savādo valodu, kādā bija sarakstīta grāmata.
Neviens nezina, kas šajā ceļojumā notika ar Nikolasu Fleimelu. Ir autentiskas ziņas, ka tad, kad viņš atgriezās Parīzē četrpadsmitā gadsimtā beigās, viņš bijis ļoti bagāts. Atri izplatījās baumas, ka viņš Ābrahama Grāmatā atklājis divus lielus alķīmijas noslēpumus: kā radīt filozofijas akmeni, kas parasto metālu pārveido zeltā, un kā sasniegt nemirstību. Nedz Nikolass, nedz Perenele nekad neapstiprināja baumas un nekad neizskaidroja, kādā veidā bija kļuvuši bagāti.
Tomēr Nikolass un Perenele turpināja dzīvot — klusi un pieticīgi, daudz naudas veltīja labdarībai, nodibināja slimnīcas, baznīcas un bāreņu patversmes.
Pieraksti liecina, ka pirmā nomira Perenele, neilgi pēc tam — 1418. gadā — reģistrēta Nikolasa Fleimela nāve. Viņa māja tika pārdota, un potenciālie pircēji izrakņāja ik kaktu, meklēdami Fleimela lielo bagātību. Nekad nekas netika atrasts.
Vēlāk tumšā naktī Nikolasa un Pereneles Fleimelu kaps tika atrakts… un tad tika atklāts, ka kaps ir tukšs. Vai viņi bija apglabāti slepenos kapos, vai arī patiesībā nekad nav miruši? Parīzē virmoja baumas un uzreiz radās leģenda par nemirstīgo Fleimelu.
Turpmākajos gados tika apmeklētas Fleimela ceļojuma vietas visā Eiropā.
Kad es tajā vakarā iznācu no Nikolasa Fleimela nama, es atskatījos uz senatnīgo māju. Pirms sešsimt gadiem viens no visslavenākajiem alķīmiķiem pasaulē dzīvoja un strādāja šeit — cilvēks, kas veltījis sevi zinātnei, bija ieguvis un atdevis milzīgu bagātību un kura māju pateicībā saglabāja parīzieši, kas pat ielas nosaukuši viņa un viņa sievas vārdā — Nikolasa Fleimela iela un Pereneles iela (Rue Nicolas Flamel un Rue Perenelle 4. kvartālā).
Nemirstīgs.
Tajā mirklī es zināju, ka dvīņu padomdevējs nav Dī: Sofiju un Džošu mācīs Nikolass un Perenele. Es stāvēju Nikolasa un Pereneles mājas ārpusē, un mitrajā rudenīgajā vakarā visas grāmatas detaļas savienojās un nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi materializējās.
Galvenā ieeja Nikolasa Fleimela viesmītnē, Rue du Montmorenc/, Parīzē
īpašs ieskats otraja Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatā MAGS
Excerpt copyright © 2007 by Michael Scott. Published by Delacorte Press
Es mirstu.
Kopā ar savu sievu Penereli katru dienu, ko nodzīvoju, es novecoju par gada tiesu, un, pēc mana aprēķina, mums abiem palicis mazāk par mēnesi, ko dzīvot.
Bet mēneša laikā iespējams daudz ko sasniegt.
Dī un viņa tumšie saimnieki sagūstījuši Pereneli kā cietumnieci, beidzot viņi dabū Kodeksu, Ābrahama Maģijas Grāmatu. Un viņi arī zina, ka Perenele un es — mēs nevaram izdzīvot daudz ilgāk.
Bet viņi nevarēs mierīgi atpūsties.
Viņi droši vien arī zina, ka Sofija un Džošs ir dvīņi, kas pieminēti senajā grāmatā. Viņi ir pareģojumā un leģendā minētie dvīņi ar sudraba un zelta aurām, brālis un māsa ar spējām vai nu izglābt pasauli…vai iznīcināt to. Meitenes spējas ir atmodinātas, diemžēl zēna spējas — ne.
Tagad mēs esam Parīzē, manā dzimtenē, pilsētā, kurā es pirmo reizi atklāju Kodeksu un sāku garos meklējumus, lai to iztulkotu. Ceļojums ļāva atklāt Vecos, tas pavēra filozofijas akmens noslēpumu un beidzot arī galējo nemirstības mistēriju.
Es mīlu šo pilsētu. Tā glabā noslēpumus un ir mājas vairāk nekā vienam no nemirstīgajiem un senajiem Vecajiem. Šeit es atradīšu veidu, kā atmodināt Džoša spējas un turpināt Sofijas izglītošanu.
Man tas jāvar.
Viņu labā — un cilvēku rases labā.
No Nikolasa Fleimela, alķīmiķa, dienasgrāmatas.
Rakstīts piektdien, 1. jūnijā Parīzē, manas jaunības pilsētā
SeSTDIENA , 2 . jūnijs
1. "NODALA
Labdarības izsole nebija sākusies vēl krietni pāri pusnaktij, kamēr nebija beigušās galā pusdienas. Gandrīz četros no rīta izsole vēl tikai tuvojās beigām. Digitālais ekrāns aiz slavena ūtrupnieka — aktiera, kas bija spēlējis Džeimsu Bondu uz ekrāna daudzus gadus — muguras rādīja kārtējo summu — nedaudz vairāk kā miljonu eiro.
— Numur divsimt desmit: deviņpadsmitā gadsimta sākuma japāņu kabuki maskas.
Uztraukuma tirpas pārskrēja pāri pārpildītajai istabai. Izgrebtas no nefrīta, kabuki maskas bija ūtrupes galvenais efekts, un tika gaidīts, ka tās pakamps vairāk nekā par pusmiljonu eiro.
Garš, tievs vīrietis plāniem, tuvu galvai apcirptiem, sniegbaltiem matiem stāvēja telpas aizmugurē, gatavs maksāt divtik.