Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Durvis atvērās šaurā gaitenī, kas veda pie nākamajām durvīm. Bez kavēšanās Fleimels izmetās cauri tām, un mirklī iekaucās vēl viena signa­lizācija. Viņš pagriezās pa kreisi milzīgā plašā telpā, kas smaržoja pēc veca vīraka un vaska. Aizdedzinātu sveču trauciņi meta dzeltenu gaismu uz sienām un grīdas, un tās kopā ar signalizācijas gaismām atklāja milzīgas divpusējas durvis ar uzrakstu IZEJA virs tām. Fleimels metās turp.

—    Neaiztiec… — Džošs iesāka teikt, bet Nikolass Fleimels sagrāba durvju rokturi un spēcīgi uzspieda.

Ieslēdzās trešā signalizācija, un sarkanās ugunis virs durvīm sāka mirgot.

—   Es nesaprotu, kāpēc tās nav vaļā? — Fleimels jautāja. — Šī baznīca vienmēr ir atvērta. — Viņš pagriezās un paskatījās apkārt. — Kur visi ir? Cik ir pulkstenis?

—  Cik ilgi mēs ceļojām no vienas vietas uz otru, izmantojot enerģijas vārtus? — Sofija jautāja.

—  Tas notiek acumirklī.

Sofija paskatījās savā pulkstenī un ātri aprēķināja. — Parīzē laiks ir deviņas stundas ātrāks nekā Ojaias pilsētā? — viņa jautāja.

Fleimels pamāja. — Tagad ir aptuveni četri no rīta, tāpēc baznīca ir slēgta.

—    Policija ir jau ceļā, — Skatija drūmi sacīja. Viņa pasniedzās pēc nunčakiem. — Es ienīstu cīnīties, kad nejūtos labi, — viņa nomurmināja.

—  Ko mēs tagad iesāksim? — Džošs prasīja.

—  Es mēģināšu izsist durvis ar vēja maģiju, — Sofija ierosināja.

—   Es tev to aizliedzu, — Fleimels iesaucās, viņa seja vienlaikus bija apēnota un sarkanās gaismas iekrāsota. Viņš pagriezās un norādīja pāri uz koka soliem un krāšņo altāri, kas bija veidots ar baltiem marmora greznojumiem. — Šis ir nacionālais piemineklis, es neļaušu tev to iznī­cināt.

—  Kur mēs esam? — dvīņi vaicāja vienā balsī, aplūkodami ēku. Tagad viņu acis bija pieradušas pie krēslas, viņi varēja saskatīt mazus sānu altārus, statujas stūros un svečturus. Viņi varēja atšķirt kolonnas, kas ēnā slējās augstu virs galvas. Ēka bija milzīga.

— Tā ir Svētās sirds bazilika — Sacre Coeur.

Sēžot limuzīna aizmugurē, Nikolo Makjavelli ievadīja koordinātas klēpja datorā un vēroja, kā uz ekrāna parādās smalka Parīzes karte. Parīze bija neticami veca pilsēta. Kā sena apmešanās vieta datēta jau vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, lai gan bija cilvēki, kas daudzās paaudzēs jau ilgi pirms tam dzīvoja uz salas Sēnā. Un kā daudzas citas zemes vecās pilsētās, arī tā tika izveidota tur, kur krustojās enerģijas līniju saišķi.

Makjavelli nospieda taustiņu, kas iezīmēja enerģijas līnijas pilsētas kartē. Viņš zināja, ka viņam vajadzīga līnija, kas savienojas ar Savienota­jām Valstīm. Pēc visu līniju, kas negāja no austrumiem uz rietumiem, iz­dzēšanas viņš beidzot spēja samazināt iespējamo skaitu līdz sešām līnijām. Ar perfekti manikirētu pirksta nagu viņš vilka pa divām līnijām, kas tieši savienoja Amerikas rietumu krastu ar Parīzi. Viena beidzās lielajā Parī­zes Dievmātes katedrālē, otra — modernākā celtnē, bet vienlīdz slavenā Sacre Couer bazilikā Monmartrā.

Kuru līniju Fleimels lietojis?

Pēkšņi Parīzes nakti pārtrauca signalizācijas skaņu sērija. Makjavelli nospieda elektrisko logu slēdzi, un tonētais stikls dūkdams nolaidās. Vē­sais nakts gaiss ievirmoja mašīnā. Tālumā, pāri jumtiem, otrā pusē Place du Tertre bija redzamas gaismas ap Sacre Couer, kas iezīmēja augstu pacēlušos ēkas kupolu spilgti baltā krāsā. Sarkanas signalizācijas gaismas pulsēja ap ēku.

Ap šo ēku.

Makjavelli smaids bija briesmīgs. Viņš klēpja datorā sameklēja prog­rammu un gaidīja, kamēr cietais disks griezās. Ievadīt paroli. Viņa pirksti pārlidoja pāri klaviatūrai, ievadot Discorsi sopra la prima deca di Tito Livio. Neviens nespēja uzlauzt paroli. Tā nebija viena no viņam vislabāk zinā­majām grāmatām.

Parādījās diezgan parasta izskata teksta dokuments, sarakstīts la­tīņu, grieķu un itāļu valodu kombinācijā. Kādreiz magi turēja savus bura­mos vārdus un maģiskās formulas ar roku rakstītās grāmatās, tā sauktās maģisko tekstu grāmatās. Makjavelli vienmēr bija izmantojis pašu moder­nāko tehnoloģiju. Mūsdienās viņš deva priekšroku glabāt savējās cietajā diskā.

Tagad viņam vienīgi vajadzēja kaut ko, lai nodarbinātu Fleimelu un viņa draugus…

—  Es dzirdēju sirēnas, — Džošs sadja, seju piespiedis koka durvīm.

—  Ceļā ir divpadsmit policijas mašīnas, — Sofija teica, uzmanīgi klau­soties, galvu pieliekusi uz vienu pusi, aizvērtām acīm. Viņas brālim pēkšņi tika atgādinātas māsas atmodinātās neparastās spējas. Visas Sofijas sajūtas bija nodarbinātas; viņa varēja redzēt un dzirdēt daudz labāk, nekā parasts cilvēks spētu. Tāds parasts cilvēks kā viņš.

—   Mēs nevaram pieļaut, ka mūs sagūsta policija, — Fleimels izmisis sacīja. — Mums nav pases, nav naudas un nav alibi. Mums jātiek projām no šejienes!

—  Kā? — dvīņi vienlaikus jautāja.

Fleimels papurināja galvu. — Jābūt vēl vienai ieejai… — viņš iesāka, tad apstājās, nāsīm ieplešoties.

Džošs vēroja abu — Sofijas un Skatijas — reakciju uz kaut ko, ko ne­spēja saost. — Kas…kas tas ir? — viņš prasīja, un tad pēkšņi sajuta vieglu muskusa un sasmakuma dvesmu. Tā bija smaka, kas asociējās ar zoolo­ģisko dārzu.