Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Nikolo Makjavelli stāvēja atstatu no pūļa viegli uz krūtīm sakrus­totām rokām, uzmanot, lai nesaburzītu savu Savilc Roiva darināt» melno zīda smokingu. Akmens pelēkās acis slīdēja pāri pārējiem solītājiem, ana­lizējot un novērtējot tos. Patiesībā bija tikai pieci, kurus viņam vajadzēja uzmanīt: divi privāti kolekcionāri — tādi paši kā viņš: mazsvarīgas Eiro­pas valsts karaliskās ģimenes atvase, amerikāņu filmu aktieris, kas īsu brīdi bija populārs astoņdesmitajos gados, un antīko mantu tirgotājs, kurš, iespējams, solīja klienta uzdevumā. Pārējā auditorija — pasaules izklaides un sporta slavenību sajaukums ar nelielu politiķu piejaukumu un parasti cilvēki, kas iegriezās atbalstīt jebkuru labdarības pasākumu, — bija no­gurusi, iztērējusi savus līdzekļus vai arī nevēlējās solīt par savādajām ne­daudz satraucoša izskata maskām.

Makjavelli kolekcionēja maskas jau ļoti sen un gribēja šo pāri, lai no­slēgtu savu japāņu teātra kostīmu kolekcijas grupu. Šīs maskas pēdējo reizi parādījās pārdošanā 1898. gadā Vīnē, un tad Romanovu princis pār­solīja tās. Makjavelli bija pieticīgi solījis, viņš zināja, tās būs izliktas tirgū atkal, kad princis un viņa pēcnācēji nomirs. Nikolo zināja, ka joprojām būs tuvumā, lai nopirktu tās; tā bija viena no nemirstības priekšrocībām.

—  Vai sāksim solīt ar simttūkstoš eiro?

Makjavelli paskatījās, uztvēra ūtrupnieka uzmanību un pamāja.

Ūtrupnieks pamāja pretī. — Es solu simttūkstoš eiro Makjavelli kunga — viena no vienmēr visdāsnākajiem labdarības atbalstītājiem un sponsoriem — vārdā.

Aplausi piepildīja istabu, un daži cilvēki pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un pat pacēla brilles. Nikolo pagodināja viņus ar pieklājīgu galvas mājienu.

—   Vai mēs solām simt desmit? — ūtrupnieks jautāja. Viens no privā­tajiem kolekcionāriem nedroši pacēla roku.

—  Viens divdesmit? — ūtrupnieks paskatījās atkal uz Makjavelli, kas uzreiz pamāja.

Nākamajās trīs minūtēs solījumu brāzma pacēla cenu līdz diviem simtiem un piecdesmit tūkstošiem eiro. Bija palikuši tikai trīs nopietni so­lītāji: Makjavelli, amerikāņu aktieris un antīko mantu tirgotājs.

Makjavelli plānās lūpas savilkās smaidā: maskas būs viņa! Smaids pa­zuda, kad viņš sajuta iekškabatā klusu iezvanāmies savu mobilo telefonu. Vienu mirkli viņam bija kārdinājums ignorēt to; viņš bija devis saviem padotajiem stingrus norādījumus, ka viņu nedrīkst traucēt, ja vien tas nav absolūti neatliekami. Viņš izvilka ārkārtīgi plānu Nokia un paskatījās uz leju.

Lielajā LCD ekrānā pulsēja zobena attēls.

Makjavelli smaids pazuda pavisam. Šajā mirklī viņš zināja, ka vairs nevarēs nopirkt kabuki maskas šajā gadsimtā. Pagriezies uz papēža, viņš izsoļoja ārā no telpas un piespieda telefonu pie auss. Aiz sevis viņš dzir­dēja ūtrupnieka āmuriņu atsitoties pret galdu. — Pārdots. Par divsimt seš­desmit tūkstošiem eiro.

—   Klausos, — Makjavelli sacīja, pāriedams uz savas jaunības itāļu valodu.

Savienojums paukšķēja un krakšķēja, un tad no pasaules otras malas, Ojaias pilsētas ziemeļos no Losandželosas, kāds ar angļu akcentu atbildēja tajā pašā valodā, lietojot dialektu, kas nebija dzirdēts Eiropā vairāk nekā četrsimt gadu. — Man nepieciešama tava palīdzība.

Vīrietis pie telefona neidentificēja sevi, viņam to arī nevajadzēja, Mak­javelli zināja, ka tas bija nemirstīgais mags un nekromants doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.

Nikolo Makjavelli izsteidzās ārā no mazās viesnīcas plašajā Place du Tertre bruģētajā skvērā un apstājās, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. — Ko es varu darīt tavā labā? — viņš piesardzīgi jautāja. Viņš ienīda Dī un zināja, ka šīs jūtas ir abpusējas, bet viņi abi kalpoja tumšajiem Vecajiem, un tas nozīmēja, ka viņi bija spiesti strādāt kopā gadsimtiem ilgi. Makjavelli arī nedaudz apskauda Dī par to, ka tas bija jaunāks nekā viņš — un tāds arī izskatījās. Makjavelli bija dzimis Florencē 1469. gadā, kas padarīja viņu par piecdesmit astoņiem gadiem vecāku par angļu magu.

—  Fleimels atgriezies Parīzē.

Makjavelli iztaisnojās. — Kad?

—   Tikko. Viņš tur nokļuva, izmantojot enerģijas vārtus. Man nav ne jausmas, kur viņš iznāks. Viņam līdzi ir Skataha.

Makjavelli seja noraustījās draudīgā grimasē. Pēdējā reizē, kad viņš tikās ar Kareivi, viņa izgrūda viņu cauri durvīm. Tās tobrīd bija aizvērtas, un viņš gandrīz mēnesi bija nēsājis šinas ap plecu un krūškurvi. Viņš ve­selu nedēļu nespēja apsēsties.

—  Viņiem līdzi ir divi bērni. Amerikāņi, — Dī sacīja, balsij atbalsojoties un pagaistot transatlantiskajā līnijā. — Dvīņi, — viņš piemetināja.

—  Pasaki vēlreiz, — Makjavelli palūdza.

—   Dvīņi, — Dī strupi attrauca, — ar tīrām zelta un sudraba aurām. Tu zini, ko tas nozīmē, — viņš sacīja.

—  Jā, — Makjavelli nomurmināja. Tās bija nepatikšanas.

—   Meitenes auru atmodināja Hekate, pirms pati dieviete un viņas Ēnu valstība tika iznīcinātas. Es domāju, ka Endoras Ragana samācījusi meitenei Gaisa maģiju.

—   Un ko tu gribi, lai es daru? — Makjavelli piesardzīgi jautāja, tomēr viņam jau tagad bija ļoti laba ideja.